Lai noskaidrotu Latvijas vīriešu valstsvienības jaunāko laiku (1992-2020) spilgtākās personības 16 nominācijās, kas nav atrodamas statistikā, basket.lv veica anonīmu aptauju. Iesaistījās bijušie valstsvienības spēlētāji, treneri un menedžeri, kā arī žurnālisti.
Laikus pateikts vārds komandas ģērbtuvē, svarīgā brīdī trāpīts izšķirošs metiens, veiksmīga darbība aizsardzībā, laužot slikti sāktas spēles gaitu – basketbolā ir liels pieprasījums pēc spilgtām personībām. Līderiem, kuru vērtība ne vienmēr izmērāma gūtajos punktos un citos basket.lv statistikā atrodamos sausos skaitļos. Līderiem, kuru sportisko CV ne vienmēr krāšņo kapteiņa tituls.
Nominācijā “Neformālais līderis” anketās minēts plašs spēlētāju loks – Jānis Strēlnieks, Kristaps Porziņģis, Jānis Timma, Mareks Mejeris, brāļi Bertāni, arī kapteiņa kategorijas likumsakarīgie līderi Jānis Blūms, Roberts Štelmahers un Raimonds Miglinieks.
No šīs visnotaļ cienījamās grupas mazliet “aizmukuši” divi, kuri minēti biežāk.
Otrajā vietā – Edgars Šneps (29% atbalstītāju), kura ieguldījumu komandas spēlē tālajos deviņdesmitajos gados treneris Jānis Zeltiņš savulaik novērtēja šādiem vārdiem: “Kopā ar viņu labāk spēlē gan Robis (Roberts Štelmahers), gan Bagijs (Ainars Bagatskis), gan Āzacis (Jānis Āzacis).” Edgara individuālajā statistikā ierakstīti cienījami personiskie rekordi galvenajos statistikas rādītājos (21 punkts, 10 atlēkušās bumbas, 6 rezultatīvas piespēles, 5 pārķertas bumbas), bet tur neparādās paveiktais “melnais darbs” aizsardzībā un pie groziem, kā arī ietekme uz komandas mikroklimata temperatūru, kas jo īpaši svarīga bija tajos tālajos laikos, kad Latvijas valstsvienības darba apstākļi nebija tik sakārtoti, kā ierasts pēdējā laikā.
Bet lielāko atbalstu – 33% – saņēmis Kristaps Janičenoks. Aptaujas anonimitāte liedz iespēju precīzi fiksēt balsotāju motivāciju, un pateikt, kam bijis lielāks svars – Kristapa uzvaru nesošajiem pēdējo sekunžu metieniem (īpaši nerakājoties statistikā, uzreiz prātā nāk trīs – 2013. gada Eiropas čempionātā Jeseņicē pret Melnkalni, 2008. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijā Rīgā pret Maķedoniju, 2007. gadā principiālajā mačā ar Lietuvu) vai personības spēkam, kas vienlīdz jaudīgi izpaudies gan laukumā, gan ārpus tā.
Kā bija un kā nebija, kā varēja un kā vajadzēja būt – par to ar Kristapu Janičenoku runājām “Basketstudijā 2+1”.
Komentāri (0)