1997. gada vasarā Badalonā saņemtais pliķis Latvijas vīriešu valstsvienībai sāpēja ilgi. Komandai bija vajadzīgas svaigas asinis, taču jauno talantu straumīte nebija tik stipra, lai uzreiz aizstātu veterānus. Valdis Valters, uz sezonu kļuvis par valstsvienības galveno treneri, 1999. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīra pirmajā aplī mēģināja atjaunināt sastāvu, taču piedzīvoja neveiksmi četrās spēlēs no piecām. Pēc Valtera demisijas galvenā trenera amatā atgriezās Jānis Zeltiņš un sastāvā atkal parādījās pārbaudīti kadri. Sākums bija sparīgs – Ventspilī izdevās uzvarēt nākamos Eiropas čempionus itāliešus (64:62). Taču pulveris bija izšauts, un 1999. gada pavasarī Latvijas komanda noslīdēja līdz 28. vieta Eiropas rangu tabulā.
Vecajai gvardei pulveris vēl sauss
Neveiksme mudināja saliedēt spēkus, taču neveiksmju biķeris vēl nebija izdzerts līdz galam. 2001. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīra ievadā nācās iztikt bez vairākiem savainotajiem līderiem, turklāt izrādījās, ka divi ambiciozi treneri – valstsvienības vadība bija uzticēta Armandam Krauliņam un Valdim Valteram – pie vienas stūres kopā nesader. Pirmā apļa piecās cīņās tikai divas uzvaras, otrajā aplī ar galvenajiem konkurentiem jāspēlē izbraukumā, turklāt sastāvā ir acīmredzams robs centra spēlētāju līnijā – tādas bija Latvijas valstsvienības pozīcijas 2000. gada rudenī.
Gatavojoties izšķirošajam trīsspēļu ciklam Armands Krauliņš rīkojās kā Napoleons – iesauca „veco gvardi”. Izbraukumā uz Ungāriju un Angliju devās spēlētāju desmitnieks, kura vidējais vecums bija tuvs 30 gadiem. Zem groziem cīņā tika raidīti ne tikai Jānis Laksa (33) , bet arī Igors Meļņiks (38), kuriem talkā no Francijas otrās līgas ataicināja Aleksi Šturmu (30) – Amerikā dzimušo un augušo vīru ar latviskām saknēm, kura ASV augstskolā iegūtā basketbola pamatizglītība savienojumā ar 203 cm garo augumu deva jel kādu drošības sajūtu pie groziem...
Taču neskati meistarus pēc ierakstiem pasē! Ungārijas pilsētā Paksā latvieši palēni jūdza (6:13 – 5.minūtē), taču, kad iespēlējās Roberts Štelmahers (31 punkts!), ungāru aizsardzība tika saplēsta pa visām vīlēm – 82:63! Dažas dienas vēlāk noskaidrojās, ka mūsējo galveno konkurentu statusā pieteikusies Anglijas izlase, kurai negaidīti bija zaudēts pirms gada Rīgā (90:97). „Turcijas atslēga glabājas Koventri”, rakstīja „Diena”, uzskaitot Grieķijas, Izraēlas un Beļģijas līgās rūdītos Anglijas izlases spēlētājus ar iespaidīgiem augumiem un svaru. „Pie groziem klāsies ļoti grūti, taču basketbolā fiziskais spēks vien neko neizšķir,” domīgi sprieda treneris Krauliņš. Pret basketbolu parasti vēsā angļu prese šoreiz uzsvēra, ka Anglijas komandai beidzot ir reālas izredzes spēlēt Eiropas čempionāta finālturnīrā un iekarotās pozīcijas vajadzētu sargāt tikpat nepiekāpīgi, cik krievi kara laikā sargājuši Staļingradu.
Spēle ar Ungāriju latviešu izpildījumā bija kā skaista dziesma, bet Koventri notika īsa „virves vilkšana” – vīrišķīgs „kapiņš” par katru laukuma centimetru. Alekss Šturms, Jānis Laksa, Uvis Helmanis un Igors Meļņiks ar atļautiem un dažkārt neatļautiem paņēmieniem no grozu apakšas spieda laukā atlētiskos angļu centrus, Raimonds Miglinieks un Roberts Štelmahers meklēja robus pretinieku aizsardzībā. Pirmais mērķis tika sasniegts veiksmīgi. Otrais tik viegli rokās nedevās, jo uzbrukumā veicās vienam pašam Ainaram Bagatskim (33 punkti). Vērā ņemamu pārsvaru iekrāt neizdevās, tāpēc līdz pašai galotnei uzvarētājs nebija skaidrs. Pēc 36:27 (18.minūtē) bija 42:43 (23.), pēc 57:46 (30.) – 72:67 (39.). Ar dzelžainu aizsardzību pārsvars tika nosargāts, taču cīnīties par plus 8, lai nodrošinātu pārsvaru savstarpējo spēļu summā, lielajā spiedzē prāts nemaz nenesās. „Šo spēli biju gaidījis visu gadu,” Bagatskis nebija aizmirsis Rīgā piedzīvoto zaudējumu.
Kvalifikācijas turnīra pēdējās divās spēlēs latvieši sagrāva Slovākiju (101:78) un, kaut arī zaudēja grupas uzvarētājiem Horvātijas izlasei (78:102), ceļazīme uz finālturnīru bija rokā. „Uz Turciju jābrauc labākajiem,” A.Krauliņš slavēja ceļazīmi izcīnījušos vīrus, tomēr lūkoja pēc papildinājuma – ASV augstskolās studēja Kaspars Kambala un Raitis Grafs, kuru augumi varēja lieti noderēt. Politkorektuma važās neiekaltais Valdis Valters izteicās tiešāk: „Finālturnīrā būs pavisam cits sastāvs!”
Saturies, Ankara – latvieši atgriezušies!
2001. gada vasarā Latvijas valstsvienība Eiropas čempionāta finālturnīram sāka gatavoties pati pirmā no visām 16 dalībniecēm, un 29.jūnijā uz treniņu bija uzaicināti 26 basketbolisti. Ne visi bija ierindā no pirmās dienās – piemēram, Kaspars Kambala pēc studiju pabeigšanas izmēģināja spēkus NBA Vasaras līgā. Ne visi bija uzskatāmi par nopietniem kandidātiem uz vietu sastāvā. Tomēr lielā inventarizācija pavēra iespēju ikvienam, nodrošināja veselīgu konkurenci treniņos un neļāva līderiem atslābt, izšķirošo cīņu gaidās.
Optimālo sastāvu palīdzēja noteikt 13 pārbaudes spēles. Tajās apstiprinājās, ka Latvijai izaugusi jauna talantu paaudze. 20 gadus vecais Raitis Grafs ieņēma pamatcentra vietu, bet Kaspars Cipruss (19) pārliecinoši izkonkurēja pirms pusgada vēl neaizvietojamo Šturmu. Vietu sastāvā iekaroja 207 cm garais uzbrucējs Māris Ļaksa (20), uz trīs pieredzējušo saspēles vadītāju fona nepazuda Kristaps Valters (nepilni 20). No 1997.gadā Badalonā spēlējušajiem vīriem ierindā bija palikuši tikai pieci – Raimonds Miglinieks (31), Roberts Štelmahers (27), Ainars Bagatskis (33), Uvis Helmanis (29) un Edmunds Valeiko (29), bet „vidusslāni” veidoja Arnis Vecvagars (27) un Aigars Vītols (25). Šim virknējumam pārbaudes mačā izdevās pieveikt pat iepriekš neuzvarēto Horvātijas izlasi (93:87). Eksperti slavēja Miglinieku un uzsvēra jauno spēlētāju pienesumu. Kad deviņas dienas pirms čempionāta sākuma Rīgā beidzot ieradās Kaspars Kambala, komandas „puzle” beidzot bija pabeigta. Savā debijas spēlē Brēmenē ar Vācijas izlasi Kambala uzreiz kļuva par rezultatīvāko (17 punktu, 13 atlēkušās bumbas), pierādīdams, ka Amerikā nav baudījis atvaļinājuma prieku.
Ceļā uz Turciju basketbolistus pavadīja ministru prezidents Andris Bērziņš. Treneris Krauliņš un kapteinis Miglinieks diplomātiski solīja cīnīties par uzvaru katrā spēlē. Kopš pavasarī notikušās izlozes vajadzēja gaiņāt prom pesimistiskās priekšnojautas. Vienā grupā ar Eiropas vicečempioni Spāniju, ambiciozo Slovēniju un mājinieku sapņu komandu Turciju – nudien bija grūti saskatīt, kurus pretiniekus latvieši varētu izstumt no pirmā trijnieka, lai jau pēc trešās spēles nebūtu jābrauc mājup. Krauliņš gan pragmatiski sprieda, ka mājiniekus labāk satikt pirmajā spēlē, kad rokas trīc pat visrūdītākajiem...
Pieredzējušajam speciālistam izrādījās taisnība. Eiropas čempionāta atklāšanas dienā 5000 skatītāju Ankaras arēnā spēles Turcija – Latvija vidū izbrīnā pieklusa, nesaprotot, kas īsti notiek. Turku sastāvā bija NBA spēlējošais Hidaiets Turkoglu, draftētie Mirsads Turkčans un Mehmets Okurs, bet pat vislielākās veiksmes brīdī mājinieki nespēja atrauties tālāk par septiņiem punktiem un desmit reizes rezultāts bija neizšķirts. Latviešu tradicionālās bažas par spēli zem groziem bija aizmirstas – atlēkušās bumbas 38:31 Latvijas labā! Pēc 11:17 (8.minūtē) bija 37:33 (19.), pēc 55:48 (25.) – 57:59 (28.), pēc 64:71 (31.) – 77:77 (38.). Tikai pēdējās minūtēs pietrūka aukstasinības, veiksmes un, iespējams, ticības, ka Latvijai ir pa spēkam liela sensācija – 82:85.
Spānijas izlase bija novērtējusi latviešu jauno kvalitāti un to apliecināja darbos. No pirmajām minūtēm Miglinieks tika ieslēgts ciešas aizsardzības spīlēs, un tradicionālās sadarbības uzbrukumā vairs negāja cauri. Kādu laiku glāba Uvja Helmaņa veiksme tālmetienos (6/7), taču otrajā puslaikā latvieši saplīsa (77:106). „Reizēm ir svētīgi tā sāpīgāk dabūt pa degunu, jo tad nākamajā spēlē ir labāks noskaņojums,” A.Krauliņš raudzīja izlobīt pozitīvo efektu. Mačam ar Slovēniju papildus noskaņošanās gan nebija vajadzīga – zaudētāji brauca mājās.
Spēlē labāk iejutās slovēņi (17:25 – 8.minūtē), taču īstā cīņa vēl tikai sākās. „Jau iepriekš sarunājām, ka neatkarīgi no sižeta pavērsieniem cīnīsimies visas 40 minūtes. Bezcerības nebija ne mirkli.” Pēc spēles atzina viens no galvenajiem varoņiem Raimonds Miglinieks (15 punkti un 12 rezultatīvas piespēles). Jau 13.minūtē priekšā bija latvieši (33:31) un vadība netika atdota līdz pat puslaika beigām. Nepatīkama ziņa bija tikai viena, toties nopietna – ceļgala savainojuma dēļ spēle bija beigusies Štelmaheram.
Pārtraukumā spēles informators publiku, kas pirmajā puslaikā vairāk bija atbalstījusi latviešus, „apgaismoja” turnīra tabulas niansēs. Proti, slovēņu zaudējums nozīmētu, ka Turcijas komandai pēdējā mačā būs noteikti jāuzvar Spānijas izlase, citādi čempionāts turpināsies bez mājiniekiem. Noskaņojums tribīnēs izmainījās par 180 grādiem. Spītējot turku publikas emocijām, latvieši ar Bagatska un Helmanā tālmetieniem, kā arī kārtējo lielisko sadarbību Miglinieks – Grafs 23.minūtē panāca lielāko pārsvaru (56:43), kas nākamajās četrās minūtēs izkusa kļūdās un neprecīzajos metienos. Taču komanda nesalūza ne tobrīd, ne ceturtajā ceturtdaļā, kad divreiz nonāca nopietnos mīnusos (65:73 – 32.minūtē un 76:83 – 38.). Lūzuma radīšanā roku pielika visi. Pirmo iedzīšanu ievadīja Edunda Valeiko un Aigara Vītola precīzie metieni. Par otrās galvenajiem varoņiem kļuva Miglinieks un Kambala, kurš, izvirzīts viens pret vienu ar 10 cm garāko Radoslavi Ņesteroviču, NBA rūdīto slovēni apspēlēja kā pienapuiku. Pēdējās 190 sekundēs slovēņi nespēja pārvarēt Latvijas komandas zonas aizsardzību un, kad rezultāts jau bija 83:83, pēdējā uzbrukuma tiesības pienācās mūsējiem. Nesanāca...
Toties pagarinājumā izdevās gandrīz viss. Slovēņu trīspunktnieks pirmajā uzbrukumā palika viņu pēdējā veiksme. Arnis Vecvagars atbildēja ar tādu pašu, Kambala izvirzīja vadībā mūsējos, bet Ainars Bagatskis nostiprināja pārsvaru – 95:86. Pēdējās divas minūtes gan pagāja abpusējās kļūdās un nervozēšanā. 20 sekundes pirms beigām pretinieki tomēr tika uz pēdām (96:93). Bet spēlei punktu pielika Kambala – 99:93.
Trešā vieta grupā Latvijas komandai čempionātu paildzināja vismaz par vienu dienu, liekot astotdaļfinālā sacensties ar Lietuvas izlasi, kas savā grupā negaidīti palika tikai otrā. „Tā būs cita diena un cita spēle, bet ceru, ka šodien iegūtās lieliskās emocijas mums palīdzēs,” Raimonds Miglinieks vēl gribēja izbaudīt uzvaras prieku. „Bez kārtīgas cīņas uzvaru neatdosim,” solīja Ainars Bagatskis. Arī citiem tobrīd jūra šķita tikai tādas vanniņas dziļumā. Līdz nākamajam mačam bija palikušas 24 stundas.
Iedvesmas spārnots sveiciens kaimiņiem
Kamēr Latvijas valstsvienības spēlētāji raudzīja nomierināt sabangotās emocijas un treneri kala taktiskos ieročus cīņai ar lietuviešiem, zinātājiem bija laiks atcerēties visas pārestības, kas bija piedzīvotas saskarē ar dienvidu kaimiņiem. Sāpīgo neveiksmi 1939.gada maijā Kauņā, protams, nebija redzējis neviens Ankaras mača dalībnieks. Toties gandrīz visi bija piedalījušies pārbaudes spēlē Viļņā dažas dienas pirms došanās uz Turciju, kad Lietuvas komanda mūsējiem pārbrauca gluži kā ceļa rullis (98:114). Vīru pašcieņa bija aizskarta. Bet – tajā mačā nebija piedalījušies Miglinieks un Bagatskis, turklāt treneri nebija metuši galdā stiprākos taktiskos trumpjus. „Nebūs labi. Tas jūsu Kambala...” pat Lietuvas žurnālisti bija pazeminājuši parasti diezgan augsto toni...
Kambala patiesi bija neierasti stiprs trumpis Latvijas valstsvienības jaunajā arsenālā. Taču neba viņš viens bija karotājs. „Mežonīga apņēmība, taktiskā disciplīna un lieliska kondīcija, kas dod iespēju gan kārtīgi strādāt aizsardzībā, gan trāpīt grozā no visām distancēm,” Armands Krauliņš uzskaitīja komandas galvenos trumpjus. Visās trijās „frontēs” lietuvieši šoreiz atpalika. Pat viņu spožākās zvaigznes Šarūns Jasikēvičs, Ramūns Šiškausks un Sauļus Štombergs pinās kļūdu mudžekļos, liekot atbalstītājiem ar skarbu vārdu pieminēt neseno braucienu uz pārbaudes turnīru Dienvidamerikā, kas bija samazinājis komandas spēka rezerves.
Toties latviešiem viss bija kārtībā. Kad Lietuvas izlase sakostiem zobiem tomēr iegrožoja dueta Miglinieks – Kambala sadarbību, pie darba ķērās latviešu snaiperi. Tā nebija bezmērķīga kanonāde, jo trīspunktnieku skaita ziņā lietuvieši šoreiz pārspēja mūsējos (Latvijai 22, Lietuvai 29 tālmetiens). Toties precizitātes skaitļi runāja paši par sevi – 14 trāpījumi mums pret tikai septiņiem no pretinieku puses.
Latvijas komandas pirmo ofensīvu pretinieki izturēja – pēc 8:2 un 16:11 bija 16:17. Taču uz nākamo īsta atbilde vairs nesekoja. 16.minūtē 33:24, 19.minūtē –42:29, 26.minūtē – 64:42! Visu otro puslaiku vienā elpas vilcienā gan aizvadīt neizdevās (69:59 – 33.minūtē), taču Raimonda Miglinieka kārtējais trīspunktnieks, Kambalas enerģija un Bagatska veiklība atvēsināja lietuviešus. Laimiņu nolīgtās līgumreisu lidmašīnām no Ankaras uzņēma kursu uz mājām, nevis Stambulu, kur pēc divu dienu pauzes sākās izslēgšanas turnīrs. Daži latviešu atbalstītāji steigšus mainīja biļetes, lai paliktu Turcijā. Latvija Eiropas pirmajā astoņniekā – kurš tam būtu ticējis pirms piecām dienām!
Pārcelšanās noskaņās tika pašķirstīts turnīra nolikums. Tas atgādināja, ka piecas labākās komandas iegūs ceļazīmi uz pasaules čempionātu, iezīmējot nākamo orientieri. Taču izrādījās, ka divas uzvaras bija nosēdinājušas Latvijas komandas psiholoģiskās enerģijas baterijas. Ceturtdaļfinālā visas ilūzijas sašķaidīja Dienvidslāvijas izlases 12 precīzie trīspunktnieki pēc kārtas (pirmajā puslaikā 14/16). Pēc diviem bezierunu zaudējumiem – Dienvidslāvijai ar 78:114, mazajā pusfinālā ar Krieviju 81:99 – latvieši saņēmās cīņai par 7.vietu ar Horvātiju, tomēr galotnē veiksme smaidīja pretiniekiem (91:93). Tik un tā Rīgas lidostā komandu sagaidīja krietns pulks līdzjutēju un Latvijas TV tiešraide.
Guntis Keisels
Teksts no grāmatas “Latvijas basketbola valstsvienības: 90 spēles 90 gados”
Attēlā: Kaspars Kambala un Raimonds Miglinieks
Latvijas valstsvienības statistika EuroBasket2001
Komentāri (0)