Deviņdesmito gadu sākumā notikušās lielās pārmaiņas Eiropas kartē – Padomju Savienības un Dienvidslāvijas vietā tajā bija iezīmētas vairāk nekā desmit neatkarību atguvušas vai ieguvušas valstis – ietekmēja arī starptautisko basketbola dzīvi. 1989. un 1991.gadā Eiropas vīriešu čempionāta finālturnīrā piedalījās tikai astoņas komandas. 1993. gada turnīra priekšvakarā tika nolemts šo skaitli dubultot.
Lai iekļūtu starp 16 finālistēm, Latvijas valstsvienībai, protams, nepietika ar pirmo Eiropas čempionu mantinieku „apliecību”. Nepilnu mēnesi pirms sākās cīņas par medaļām Polijas pilsētā Vroclavā tika sarīkots pēdējais kvalifikācijas turnīrs, kurā 15 komandas cīnījās par piecām ceļazīmēm uz Vāciju.
Valstsvienības galvenais treneris Armands Krauliņš uz Vroclavu veda astoņus spēlētājus ar olimpiskā kvalifikācijas turnīra pieredzi un četrus starptautisko turnīru debitantus. Trūka Andreja Bondarenko, kurš bija aizkavējies savā klubā Izraēlā, un Raimonda Miglinieka, kurš vēl kārtoja eksāmenus Īrvainas augstskolā ASV. Spēlētāju ducis izteikti sadalījās vezuma vilcējos un palīgos. Par līderu meistarību nebija jāsarkst.
Daudzpakāpju sacensībās latvieši atzina turnīra labāko komandu – Slovēnijas (82:116) un Horvātijas (79:113) – pārākumu, toties spēja uzvarēt vairākās „būt vai nebūt” spēlēs. Pret Čehijas izlasi neapturams bija Igors Meļņiks (32 punkti) – 87:81. Baltkrievijas izlasi, kas sensacionāli no cīņas bija izsitusi olimpiskās bronzas ieguvējus lietuviešus, mūsējie apspēlēja ar visas komandas saskaņotu darbību (93:79). Ukrainas vienībai neatrisināmas problēmas sagādāja latviešu zonas aizsardzība (78:75).
Tiesa, cīņā ar saskaņoto Igaunijas komandu nācās piekāpties (87:97), ceļazīmes izcīnīšanu atliekot uz pēdējo dienu. Tajā Latvijas valstsvienībai vēlreiz pretim stājās divarpus nedēļu laikā divreiz jau pieveiktie Ukrainas basketbolisti, un pirmsspēļu noskaņas raksturoja bažas, ka divu spēkos aptuveni līdzvērtīgu komandu divcīņā reiz taču veiksme novērsīsies. Tomēr ukraiņi atkal apmaldījās Latvijas komandas zonas aizsardzības labirintos, Igoram Meļņikam zem groziem talkā devās jaunais Jānis Āzacis, savus punktus sameta komandas līderis Kārlis Muižnieks, bet par īstu pārsteigumu pretiniekiem kļuva nesen Norvēģijas čempiona godā tikušais Ainars Bagatskis, kurš pretinieku grozā sabēra 28 punktus. Tobrīd tas bija 26 gadus vecā snaipera personīgais rekords augstākā līmeņa spēlēs.
97:81 – braucam uz finālturnīru Vācijā! Ar klusu piebildi – ja izdosies atrast naudu ceļam, formastērpiem un vienādiem sporta apaviem...
Divās nedēļās starp kvalifikācijas turnīra beigām un došanos uz Vācijas pilsētu Karlsrūi Latvijas valstsvienību papildināja Andrejs Bondarenko un Raimonds Miglinieks. Organizatorisko lietu kārtošana veicās sliktāk. Pēdējā brīdī ar Vācijā spēlējošā tenisista Ģirta Dzeldes palīdzību izdevās dabūt tumši zilus(?!) tērpus, kuros tika aizvadītas pirmās divas spēles. Pēc tam gaišās formas nācās aizņemties no kāda vācu kluba un spēlē ar Izraēlu latviešiem uz krūtīm bija rakstīts „Telekom”...
Latviešu nedienas ar formastērpiem un apaviem kļuva par patstāvīgu rubriku čempionāta preses dienesta izplatītajos biļetetnos. Tomēr ar katru dienu skaļāk ieskanējās ziņas arī par latviešu prasmi laukumā. Pirmajā dienā pret Grieķijas izlasi tā izpaudās tikai pirmajā puslaikā, kas noslēdzās ar 40:45. Otrais sākās ar astoņu minūšu „klusuma brīdi”, kura laikā zvaigžņotie pretinieki panāca izšķirošo pārsvaru (62:81).
Pašā Līgo vakarā, kad dzimtenē jau tika iedegti Jāņu ugunskuri, Latvijas valstsvienība devās cīņā ar Eiropas vicečempioni Itālijas izlasi. Pēc līdzvērtīgā sākuma (18.minūtē 36:35) pirmā puslaika galotnē latvieši saplīsa (38:47). Kad otrā puslaika sākumā cits pēc cita ar piecām piezīmēm laukumu atstāja Meļņiks un Bondarenko, jau tā nelielās cerības pagaisa pavisam. Rezultāts 56:67 un ko gan pret tik meistarīgiem pretiniekiem var iesākt bez pamatcentriem?!
Par laimi, laukumā palikušie tā nedomāja. Snaiperim Kārlim Muižniekam talkā devās Dzintars Jaunzems. Savas spožākās minūtes valstsvienības sastāvā aizvadīja 210 cm garais Jānis Āzacis, ne tikai varonīgi cīnīdamies pie groziem un trāpīdams soda metienus, bet arī iemezdams trīspunktnieku (75:77). Pēdējās minūtēs latviešu aizsardzība apturēja pretinieku uzbrukumu, un Raimonds Miglinieks aukstasinīgi realizēja četrus sodus – 80:79. Itāliešu rīcībā vēl bija 80 sekundes, lai izglābtos, taču Latvijas izlase nepiekāpība bija iedragājusi favorītu ticību panākumam.
„Mans vislielākais sasniegums ir tas, ka komandas sapulcē izdevās pārliecināt puišus, ka varam uzvarēt. Ar godīgu attieksmi pret spēli un maksimālu pašatdevi mēs varam kompensēt pieredzes un titulu trūkumu,” galvenais treneris Armands Krauliņš neslēpa gandarījumu un solīja, ka šis nebūs pēdējais panākums Vācijā.
Nebija jāgaida ne pilna diennakts. Pirms trešās dienas visām četrām C grupas komandām bija pa uzvarai un zaudējumam, tātad, lai varētu cīnīties tālāk, latviešiem vajadzēja uzvarēt Izraēlas izlasi. Iegūtā pārliecība cēla spārnos un pretinieki tika sakauti visos basketbola aspektos – 101:84! Nepazīstamie pastarīši kopā ar Igaunijas izlasi bija kļuvuši par lielākajiem nemiera cēlājiem čempionātā!
Latvijas valstsvienības iekļūšana Eiropas čempionāta otrajā posmā ar vienu uzvaru pūrā lika atcerēties tautas sakāmvārdu par apetīti, kas rodas ēdot. Sagrozīta bija ne tikai Eiropas karte – arī ierastā hierarhija Eiropas basketbolā. Pret valsti vērsto politisko sankciju dēļ Vācijā nebija iepriekšējā čempionāta uzvarētājas Dienvidslāvijas izlases, kvalifikācijas barjeru nebija pārvarējusi olimpiskās bronzas komanda Lietuva. Grupu turnīrā Igaunija uzvarēja Vāciju, Zviedrija pieveica Krieviju, Beļģija pārspēja Slovēniju... Saduļķotajā ūdenī varēja tikt pie negaidīti liela loma.
Divas uzvaras Latvijas komandai bija izcīnījis šaurs līderu loks, tāpēc brīvdienā starp pirmo un otro posmu nāca kā saukta. Taču cerētā pozitīvā efekta vietā iznāca vilšanās. Spēlē ar Krievijas izlasi, kas otrajā posmā bija iekļuvusi tikai labākas grozu starpības dēļ, Latvijas komandu nevarēja ne pazīt – elementāras kļūdas piespēlēs, neprecīzi metieni, bezzobaina aizsardzība (72:91).
Mačs ar Spānijas izlasi atkal uzlaboja omu, un ne tikai tāpēc, ka valstsvienības baltos tērpus beidzot rotāja vārds „Latvia”. Līdz 30.minūtei izdevās noturēties varenajiem pretiniekiem līdzās (67:67), arī pēc tam spāņi nekur tālu neaizmuka (87:95). Pirms pēdējās spēles ar Bosnijas basketbolistiem latviešiem derēja pat zaudējums ar viena punkta starpību, taču tādu iespēju pat domās negribējās pieļaut. Pilsoņu kara novārdzinātās Balkānu valsts basketbolisti Vācijā vairāk izbaudīja miera apstākļus, nekā domāja par spēlēšanu. Komandas atbalstam tika vākti Vācijā dzīvojošo tautiešu ziedojumi. Un tāda komandas spēlēs ceturtdaļfinālā?!
Spēles 40 minūtēs aculieciniekus nepameta sajūta, ka teju, teju latviešu šķietamais pārsvars meistarībā izpaudīsies arī uz rezultāta tablo. Taču 9.minūtē sasniegtais 25:17 palika lielākais veiksmes brīdis. Uz noguruma fona līderiem zuda uzmanība un spēles disciplīna, bet rezervistu ieguldījums ir nepietiekams. Jūtot, ka Latvijas komanda aizsardzībā taupa spēkus, aizvien drošāki kļuva pretinieku snaiperi. No 76:82 vēl izdevās atspēlēties (88:88), bet nākamā bosniešu ofensīva palika bez pienācīgas atbildes. 13 sekundes pirms beigām rezultāts bija 97:101 un Bagatska trīspunktnieks tikai noglāstīja groza stīpu. 97:102, trim komandām pa vienai uzvarai un četriem zaudējumiem, bet labākas savstarpējo spēļu bilances dēļ uz ceturtdaļfinālu Minhenē devās bosnieši, aizsūtot mājās Itāliju un Latviju...
Kārlis Muižnieks ar sešās spēlēs gūtajiem 145 punktiem (vidēji spēlē 24,2) bija Eiropas čempionāta rezultatīvākais spēlētājs pēc diviem posmiem. Ar katru spēli labāk bija redzams Raimonda Miglinieka spēles diriģenta talants. Zem groziem cienījams, tiesa, nestabils, spēks bija Igors Meļņiks un Andrejs Bondarenko. Labāko turnīru valstsvienības sastāvā aizvadīja aizsargs Dzintars Jaunzems. Tāda bija šī čempionāta patīkamā bilance. Pretējos svaru kausos bija platā plaisa starp līderiem un rezervistiem, kā arī daudzie stāsti par organizatoriskajām neizdarībām. Tie novērsa uzmanību no galvenā – iespējas pārstāvēt Latviju Eiropas čempionātā, kas bija liegta garus 54 gadus.
Guntis Keisels
(teksts no grāmatas "Latvijas basketbola valstsvienības: 90 spēles 90 gados")
Attēlā: Kārlis Muižnieks
Latvijas valstsvienības statistika EuroBasket1993
Komentāri (0)