Nesaskaņas starp klubu un valstsvienības interesēm, spēlētāju motivācijas trūkums, galveno treneru demisijas – tāda bija basketbola valstsvienības ikdiena deviņdesmito gadu vidū. Veidojās apburtais loks. Lai normāli sagatavotos un starptautiskajos turnīros sasniegtu cienījamus rezultātus, bija vajadzīgi līdzekļi. Taču tos varēja piesaistīt tikai ar labiem rezultātiem. 1995. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā sešās spēlēs vīriešu valstsvienība piedzīvoja sešus zaudējumus. Uz pēdējo spēli ar lietuviešiem „Daugavas” sporta namā tribīnes palika pustukšas...
Kopīgās enerģijas spēks
1995. gada rudenī sabrukušās bankas līdzi parāva arī dažu basketbola „lielklubu”, aizbaidot īstermiņa mecenātus un attīrot laukumu veselīgām ambīcijām un loģiskai attīstībai. „1997.gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīra izloze ir pietiekami labvēlīga, lai Latvija vislabākajā sastāvā varētu cīnīties par ceļazīmi uz finālturnīru. Taču gan spēlētājiem, gan treneriem jāsaprot, ka valstsvienība nav un nebūs peļņas avots. Komandai būs normāli darba apstākļi un centīsimies sarūpēt prēmijas par labiem rezultātiem, bet galvenais stimuls būs iespēja pārstāvēt valsti un parādīt sevi Eiropas basketbolistu „tirgū”,” 1995. gada vasarā spēles noteikumus iezīmēja Valdis Valters, kura vadītā Vīriešu basketbola aģentūra uzņēmās aizgādību par nacionālajām izlasēm.
1995. gada 8. oktobrī kvalifikācijas turnīra pirmajā spēlē no solītā labākā sastāva gan trūka savainoto Kārļa Muižnieka un Edgara Šnepa, kā arī Igora Meļņika un Andreja Bondarenko, kuri juridisko nianšu dēļ joprojām nebija Latvijas pavalstnieki. Toties no ASV uz dažām dienām atskrēja Raimonds Miglinieks. Ap valstsvienību saceltā pozitīvā ažiotāža palīdzēja piepildīt Sporta pils tribīnes un skatītāju atbalsta iedvesmotie mājinieki ar 94:67 sagrāva Anglijas komandu.
Tiesa, „pirmā bezdelīga” pavasari vēl neatnesa. Izbraukumā tika zaudēts Vācijai (82:100) un izmocīta uzvara pār Portugāli (65:56), bet mačs Rīgā ar pasaules vicečempioni Krievijas izlasi bija kā auksta ūdens šalts – 71:112...
Par pavērsiena punktu Latvijas vīriešu basketbola valstsvienības vēsturē kļuva spēle ar Igaunijas izlasi 1996. gada 28. februārī Tallinā.
Eiropas čempionātos Igauniju vēl nebija izdevies uzveikt ne trīsdesmitajos gados, ne atjaunotās neatkarības laikā. Spēles sportisko nozīmi parādīja turnīra tabula. Abām komandām bija pa divām uzvarām, un uzvarētāji ieguva būtiskas priekšrocības cīņā par trešo ceļazīmi uz finālturnīru.
1996. gada 31. janvārī Latvijas labāko vīriešu komandu treneri tika saaicināti kopā, lai izraudzītos valstsvienības jauno vadītāju. Gan pieredzējušie, gan jaunie speciālisti cits pēc cita atteicās vienatnē ķerties pie smagās nastas, līdz izšķīlās netradicionāls risinājums – strādāsim kopā, pienākumus sadalot darba gaitā!
Reizi nedēļā rīkotie koptreniņi un kandidātu saraksta vēlreizēja izvētīšana pārsteidzošus jaunumus neatklāja, tomēr gaisotne bija mainījusies. Igauņu uzveikšana bija kļuvusi par kopīgu goda lietu, kuras dēļ varēja uz brīdi nolikt malā klubu ambīcijas un radošās nesaskaņas.
Īsi pirms spēles noskaidrojās, ka vēlreiz būs jāiztiek bez Muižnieka, toties igauņiem ierindā nebūšot iepriekš mūsējiem lielas nepatikšanas sagādājušo Raino Pehkas un Aiva Kūsmā. Lielākās briesmas tika gaidītas no slaidā virsdivmetrinieka Martina Mīrsepa. „Pirms spēles treneris Zeltiņš pavaicāja, vai varēšu viņu nosegt? Atbildēju, ka laikam varēšu. Gāju laukumā un sedzu,” tā vēsturisko spēli atceras Edgars Šneps. Pretinieka spēles nianses iepriekš netika pētītas, jo videoieraksta nebija. Izlīdzējās ar atmiņām un apķērību spēles gaitā. Kā arī milzīgo apņēmību tikt galā ar divarpus gados sakrāto neveiksmju lāstu.
Cīņasspara netrūka arī citiem Latvijas komandas spēlētājiem. Pēc sīvās stīvēšanās pirmajā puslaikā (38:36), otrajā latvieši dominēja gan aizsardzībā, gan uzbrukumā. Kā īsts komandas līderis pirmo reizi sevi apliecināja Roberts Štelmahers, produktīvi nospēlēja Uvis Helmanis, Edgars Šneps un Jānis Laksa. Igauņu jaunā paaudze atpalika.
Vācu ērgļa noplūkšana
Lai uzvara pār Igaunijas izlasi nepaliktu tikai veiksmīgs gadījums, valstsvienības darbu vajadzēja sistematizēt, un 1996. gada vasarā tas veiksmīgi tika izdarīts. Basketbola notikumu sekotājiem reiba galvas, cenšoties izsekot daudzajām vīriešu basketbola organizācijām un to savstarpējām attiecībām, tomēr Valdim Valteram uz brīdi izdevās nodrošināt vairāku struktūru sadarbību, palielinot latviešu jaudu starptautiskajā arēnā. Valsts čempionvienība „ASK/Brocēni-LMT”, talkā ņemot Ventspils un Liepājas klubu labākos basketbolistus, veiksmīgi spēlēja Eiropas kausa izcīņā. Uz „broču” bāzes veidotā valstsvienība augustā uzvarēja Polārā kausa izcīņā, un oktobrī Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīra otrā apļa pirmajā spēlē izbraukumā Lesterā pārspēja ar trim NBA spēlējušiem vīriem pastiprināto Anglijas izlasi.
Gaidot ciemos kvalifikācijas turnīra vicelīderus vāciešus, skaļi tika spriests, ka Latvijas labāko basketbolistu lieliskā sportiskā forma vieš cerības revanšēties par Koblencā piedzīvoto zaudējumu, un paklusām ieskanējās doma par +19 (izbraukumā bija 82:100). Lai pārrunātu idejas par lielas arēnas celtniecību, Eiropas čempionāta sarīkošanu un citiem sadarbības projektiem, Basketbola savienība uz Rīgu uzaicināja ne tikai Vācijas basketbola federācijas vadītājus, bet arī pašu FIBA ģenerālsekretāru Borislavu Stankoviču. Goda viesu ložā vietu ieņēma arī Valsts prezidents Guntis Ulmanis.
Dienu pirms spēles nācās mierināt viesus, kuri bija sašutuši par treniņam ierādīto Sporta pils mazo zāli – lielajā arēnā vēl patiesi bija ledus, un mājinieki nodarbību aizvadīja ASK sporta namā. Informācija par pretiniekiem tika smelti no atmiņām. Kad noskaidrojās, ka aktuālu videoierakstu tomēr neizdosies dabūt, treneris Nikolajs Balvačovs zvanīja savam kādreizējam komandas biedram Krievijas izlases galvenajam treneris Sergejam Belovam. Viņš sīki un smalki izstāstīja, kā tikko izdevies apspēlēt Vācijas izlasi, ar trim 1993.gada Eiropas čempioniem ierindā. Atlika izpildīt...
Vācijas izlases triecienspēks bija centri Kristians Velps un Saša Hupmans, latviešu trumpis bija ārējās līnijas trio – Roberts Štelmahers, Edgars Šneps un Ainars Bagatskis. Sākums labāk izdevās vāciešiem (10.minūtē – 20:31), taču Bagatska 11 punkti pēc kārtas atdzīvināja visu komandu un tribīnes. Pretinieku augumu pārsvara efekts tika slāpēts, bieži izmantojot „mazo sastāvu” un piespiežot vāciešus spēlēt bez „torņiem”. Saspēles vadītāja postenī veiksmīgi darbojās Edmunds Valeiko, palīdzot Štelmaheram atraisīties uzbrūkošā aizsarga pozīcijā. Turklāt latviešu diktētais spēles temps pretiniekiem nebija pa spēkam un pagurušie viesu centri soda laukumā aizvien biežāk atdūrās latviešu veidotajā mūrī.
Visu otro puslaiku Latvijas komandas pārsvars svārstījās starp 8 un 18 punktiem, līdz pēdējās minūtes sākumā sasniedza 93:71. Aukstasinīgi metot sodus, tika nosargāta nepieciešamā punktu starpība, lai nodrošinātu pārsvaru savstarpējo spēļu summā, un četrarpus tūkstoši skatītāju mājup devās gavilēdami. Savukārt Vācijas basketbola dzīves vadītāji pēcspēles banketā bija pagalam nerunīgi.
Ar šo uzvaru Latvijas valstsvienība pakāpās uz otro vietu grupā, un atlikušajos kvalifikācijas turnīra mačos to nosargāja. Uzvaras pār Portugāli (81:76) un Igauniju (85:74) tika izcīnītas bez spožuma, tomēr gana droši. Maskavā ar Krieviju bija daudz asāka cīņa, nekā gadu iepriekš Rīgā (82:86). Ceļazīme uz Spāniju bija rokā!
Finālā pēc svešām notīm
„Maksimālais uzdevums – iekļūt pirmajā piecniekā un iegūt ceļazīmi uz pasaules čempionātu, minimālais – vieta starp 12 labākajām komandām. Lai to izpildītu, jāsagatavojas profesionāli, tāpēc jāpastiprina treneru sastāvs,” vīriešu basketbola aģentūras vadītāji Valdis Valters un Vilis Krištopans tūlīt pēc Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīra beigām kala dzelzi, kamēr tā nebija atdzisusi.
Valstsvienības vadība tika uzticēta Igoram Migliniekam, cerībā, ka augstas klases spēlētāja pieredze palīdzēs valstsvienības darbā ienest modernas vēsmas. Jaunais treneris neslēpa savu credo („Gribu, lai Latvijai būtu labākā aizsardzība čempionātā!”), taču komandas komplektācija neatbilda augstajam mērķim. Komandai pievienojās Amerikā studējušais spēka uzbrucējs Ralfs Jansons un 35 gadus vecais Igors Meļņiks. Galvenais treneris turpināja uzticēties savam senajam cīņu biedram Kārlim Muižniekam, kurš sezonas gaitā nebija iekļāvies valstsvienības jaunajā modelī. Atšķirībā no 1993. gada čempionāta, šoreiz valstsvienībā nebija izteikta dalījuma līderos un rezervistos, toties starp 12 vīriem nebija viegli atrast tos, kuram todien ir lielais vakars. Komandas vidējais vecums auga – Badalonā spēlēja pieci vīri, kuriem jau bija pāri 30 gadiem, bet jaunākais bija 22 gadus vecais Štelmahers.
C grupas sastāvs Latvijas komandas perspektīvas bija iezīmējis visai skaidri. Atmiņas par 1993. gadā izcīnīto uzvaru pār Itāliju gan sildīja ilūzijas, tomēr šoreiz itālieši nebija „ņemami” – 32.minūtē 49:67 un tikai pašās beigās gluži pieklājīgais 75:85. Lai iekļūtu pirmajā ducī, noteikti vajadzēja uzvarēt Polijas komandu, jo ko gan pēdējā kārtā liksim pretim čempioniem dienvidslāviem?!
Izšķirošo cīņu latvieši sāka veiksmīgi (12:5), taču drīz uzbrukums apstājās, bet aizsardzība neizturēja atlētisko poļu spiedienu. Nekrita pat sodi (pirmajā puslaikā 9/19, spēlē 25/40). Desmitajā minūtē rezultāts kļuva draudīgs (21:31), un līdz puslaika beigām stāvoklis tikai pasliktinājās (36:50).
Otrajā puslaikā Latvijas komandas sastāvā akcents tika likts uz citiem spēlētājiem. Strauju panākumu nebija, tomēr drīz izrādījās, ka poļi nav nemaz tik stipri. 34. minūtē pretinieki bija noķerti (61:61), tad atlaisti (68:76) un vēlreiz veiksmīgi iedzīti – 76:76, kad līdz spēles beigām bija palikušas 90 sekundes. Tomēr pēdējie smaidīja pretinieki. No sarežģītas situācijas poļi iemeta trīspunktnieku, bet vēl vienai cienīgai atbildei latviešiem pietrūka laika un veiksmes – 79:86...
Cerība uz brīnumu – uzvara pār Dienvidslāviju latviešiem varēja dot pat otro vietu grupā – pazuda ātri (89:108). Savukārt mači par 13.vietu beidzās ar fiasko – pret Ukrainu 76:84, pret Bosniju un Hervegovinu 94:96, kaut arī pēc pirmā puslaika bija 52:32. Pēdējie...
Guntis Keisels
No grāmatas “Latvijas basketbola valstsvienības: 90 spēles 90 gados”
Attēlā: Raimonds Miglinieks
Latvijas valstsvienības statistika EuroBasket1997
Komentāri (0)