Ankaras cīņu galvenajiem varoņiem spēka vēl gana, jaunie un perspektīvie būs divus gadus vecāku un pieredzējušāki – šķita, ka 2003.gada Eiropas čempionātā Zviedrijā Latvijas valstsvienībai būs lieliskas iespējas vismaz atkārtot iepriekšējo panākumu un varbūt pat iesaistīties cīņā par ceļazīmi uz Atēnu olimpiskajām spēlēm. Šādās noskaņās aizritēja divi gadi, kuru laikā Latvijas komanda bez spožuma, tomēr itin droši pārvarēja kvalifikācijas barjeru. Lai saliedētu komandu un pārbaudītu jaunos 2002. gada vasarā spēlētāju atvaļinājuma laikā valstsvienība piedalījās vairākos pārbaudes turnīros. Latvijas pases tika izkārtotas gan latviešu izcelsmes amerikānim Bruno Pētersonam (2015 cm!), gan „Skonto” komandā spēlējušajam Trojam Ostleram (208).
Tomēr, tuvojoties Eiropas čempionātam, samilza dažādas grūtības. Raimonds Miglinieks palika zaudētājos cīņā ar hronisku savainojumu. Sagatavošanās posmā vairāki spēlētāji valstsvienībai pievienojās ar nokavēšanos un nebūt ne vislabākajā kondīcijā. Konkurenci starp dažādu paaudžu basketbolistiem neizdevās ievirzīt konstruktīvā gultnē. Jaunie vēl nebija tik labi, lai aizstātu pieredzējušos, bet arī nebija mierā ar tālu rezervistu lomu. Pārbaudes mačos uz spēcīgāko sāncenšu – Krievijas, Turcijas, Spānijas – fona labi bija redzamas latviešu vājās vietas: jaunu ideju trūkums uzbrukumā un nesaskaņotā aizsardzība.
Grupu turnīru izloze bija sagādājusi ironisku „dāvanu” – pirmajā dienā Latvijas komandai bija jāspēlē ar Lietuvas izlasi, kuras motivāciju karsēja atmiņas par zaudējumu 2001. gada turnīrā. Latvijai ierindā bija palikuši deviņi vēsturiskā mača dalībnieki, lietuviešu sastāvā Ankaras pieredze bija septiņiem vīriem.
Spēles 40, nē, 45 minūtēs, visas pirmsturnīra bažas aizmirsās, jo Latvijas komandas spēles kvalitāte sagādāja patīkamu pārsteigumu. Turklāt piepildījās komandas un visa čempionāta pieredzējušākā spēlētāja Ainara Bagatska prognoze, ka ne tikai latvieši respektēs lietuviešus. Arī kaimiņi cienīja savus pretiniekus. „Zinājām, ka Latvijas izlasei ir labi trīspunktu metēji, taču, kad viņi spēles sākumā trāpīja no ļoti grūtām pozīcijām (visā spēlē 11/23), mūsu spēles plāns mazliet pajuka,” pēc mača, aukstus sviedrus slaucīdams, atzina Lietuvas izlases galvenais treneris Antans Sireika.
Pretēji visām bažām un prognozēm, Latvijas komanda jau 4.minūtē uzņēmās vadību un noturēja to līdz pat pēdējās ceturtdaļas vidum. 12:6 (7.minūtē), 23:12 (10.), 40:37 (21.), 58:48 (28.), 58:58 (30.), 66:58 (33.). Pēc īsa apjukuma mirkļa (75:77 trīs minūtes pirms beigām) Edgars Šneps ar trīspunktnieku, Aigars Vītols ar precīzu sodu un Roberts Štelmahers ar garāmgājienu panāca 81:77. Ar milzu pūlēm lietuvieši divreiz uzlauza mūsu aizsardzību, bet latviešu pēdējie uzbrukumi nebija precīzi – 81:81.
Pagarinājums sākās ar lietuviešu veiksmēm (81:85), tomēr favorītiem roku trīce nepārgāja. Štelmahera septiņi pēc kārtas gūtie punkti atdeva cerību, ko nostiprināja Kambala – 89:87. Tomēr beigas nebija laimīgas. Kambalas pārkāpums uzbrukumā un Arvīda Macijauska neloģisks trāpījums no paša laukuma stūra – 89:90. deviņas sekunde pirms beigām Kambala panāca 92:91, taču mirkli vēlāk Štelmahera pretdarbībā Šarūnam Jaskikēvičam tiesneši saskatīja pārkāpumu. Lietuviešu līderis uz sodu līnijas bija nežēlīgs, bet Kristapa Valtera ātrais lidojums pāri laukumam beidzās ar neprecīzu metienu – 91:92...
Pēc šīs spēles komandu liktenis bija diametrāli pretējs. Lietuvieši pārējos sešos mačos uzvarēja krietni pārliecinošāk un pēc 64 gadu pārtraukuma izcīnīja Eiropas čempionu titulu. Latvieši godam noturējās pret Dirku Novicki un Vācijas izlasi (86:94), bet sabruka izšķirošajā mačā ar Izraēlu (pirmajā ceturtdaļā 14:29, spēlē 75:91) un devās mājup.
Guntis Keisels
No grāmatas “Latvijas basketbola valstsvienības: 90 spēles 90 gados”
Attēlā: Ainars Bagatskis un Roberts Štelmahers
Latvijas valstsvienības statistika EuroBasket2003
Komentāri (0)