Neveiksmīgā spēle ar Izraēlas izlasi 2003.gada Eiropas čempionātā iezīmēja kārtējo robezšķirtni vīriešu valstsvienības vēsturē. Līgums beidzās galvenajam trenerim Armandam Krauliņam, par aiziešanu no valstsvienības paziņoja Ainars Bagatskis un Edgars Šneps, savainojums pielika punktu Raimonda Miglinieka karjerai, jauno priekšā atkāpās Edmunds Valeiko. Ap pieredzējušo līderu kodolu – Robertu Štelmaheru, Kasparu Kambalu, Uvi Helmani, Aigaru Vītolu, Arni Vecvagaru – vajadzēja tapt jaunam valstsvienības modelim.
Tā veidošana tika uzticēta Latvijas tolaik pārliecinoši labākās komandas BK „Ventspils” treneru duetam Kārlim Muižniekam un Ainaram Zvirzgdiņam. Viņu palīgs Raimonds Miglinieks kopā ar valstsvienības direktoru Edgaru Šnepu jau ziemā apbraukāja pusi Eiropas, apciemodami pasaulē izklīdušos jaunos talantus un uzklausīdami viņu klubu trenerus. Iegūtā informācija rosināja piesardzīgu optimismu. Neviens nebija iespīdējies kā zvaigzne, taču neviens arī nebija „izgāzies” skarbajā dzīves un basketbola eksāmenā. Labs materiāls, lai izveidotu labu komandu. Ar laiku – pat ļoti labu.
2004.gadā FIBA pārkārtoja starptautisko kalendāru, izlašu spēlēm atvēlot tikai vasaras mēnešus. Tobrīd Latvijai tas bija izdevīgi, jo treneri ieguva gana daudz laika komandas veidošanai. Taču uzreiz iezīmējās arī problēmas. Vairākkārt pārcēlis solīto ierašanās laiku, divas nedēļas pirms Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīra sākuma Kaspars Kambala paziņoja, ka tomēr nevarēšot palīdzēt valstsvienībai. Vēl vairākus robus sastāvā iecirta savainojumi.
Cīņu par ceļazīmi uz 2005.gada Eiropas čempionātu latvieši sāka ar to pašu pretinieku, kas bija pielicis punktu mūsējo gaitām iepriekšējā turnīrā – Izraēlas izlasi. Viesi tika sagaidīti piesardzīgi. Tikai pieciem valstsvienības basketbolistiem jau bija oficiālo spēļu pieredze, neskaidras bija centra spēlētāju iespējas. Skats no malas bija savādāks. „Ventspilī mums būs vissarežģītākā spēle turnīrā. Drošāk justos, ja jums spēlētu Kambala – labs basketbolists, taču zinām, kā viņu neitralizēt. Tagad jāgaida pārsteigumus,” pretinieku treneris Muli Kacurins atklāti runāja par savām bažām.
Pieredzējušais speciālists trāpīja desmitniekā. Latvijas komandas sākumsastāvs pārsteidza ne tikai viņu, bet arī lielu daļu pašmāju basketbola pazinēju. Spēle – tāpat. Uzbrukumu smailē negaidīti izvirzījās uzbrucējs Ivars Timermanis un centrs Mārtiņš Skirmants, kuri pat „Ventspilī” nebija stabili pamatpiecnieka vīri. Bet, galvenais, treneri bija precīzi izpētījuši pretinieku tradicionālos ieročus, un latviešu aizsardzība paralizēja Izraēlas uzbrukumu. No pirmā nokdauna viesi kaut cik atguvās, kad rezultāts jau bija 17:2. Taču iniciatīva no rokām vairs netika izlaista. Roberts Štelmahers droši diriģēja saspēli un iedrošināja jaunos partnerus, tālmetienus trāpīja Uvis Helmanis un roku uzvaras kaldināšanā pielika viss ducis.
80:57 pirmajā spēlē četru komandu turnīrā vēl, protams, negarantēja vienu no divām ceļazīmēm uz finālturnīru. Turpinājums bija smagāks. Līderim Robertam Štelmaheram ar pilnu jaudu traucēja spēlēt savainojums, bet jaunajiem izbraukumā trūka stabilitātes. Smagai uzvarai Portugālē (81:76) sekoja zaudējumi Bulgārijā (85:96) un Izraēlā (77:79). Tomēr atgriešanās Latvijā palīdzēja atgūt spēkus un pārliecību. Pārliecinošās uzvaras pār portugāļiem (92:64) un bulgāriem (102:79) nodrošināja pirmo vietu grupā. „Mēs braucam uz Serbiju!” tūlīt pēc spēles beigām triumfējoši vēstīja īpaši sagatavotie T-krekli.
2005. gada vasarā BK „Ventspils” komandai aiz muguras bija lieliska sezona ULEB kausa izcīņā, kuras finālmačā „Lietuvos rytas” sastāvā bija triumfējis Roberts Štelmahers. Pārbaudes maču seriālu Latvijas komanda sāka ar septiņām uzvarām astoņās spēlēs, tai skaitā pār Itālijas, Grieķijas un Horvātijas vienībām.
Snaiperi precīzi meta paši un izstaipīja pretinieku aizsardzību, kuras izretinātajās telpā komfortabli jutās gan caurgājienu meistari Roberts Štelmahers un Armands Šķēle, gan centra spēlētāji Mārtiņš Skirmants, Raitis Grafs un Kaspars Cipruss. Trīs nedēļas pirms čempionāta komandai beidzot pievienojās Kaspars Kambala, taču drīz noskaidrojās, ka potenciālos partnerus viņam nepanākt. Savukārt palēnināt spēli nešķita lietderīgi. Komandas spēks varēja būt krietni lielāks par visspilgtākā līdera individuālo veikumu, un uz Serbiju Latvijas valstsvienība devās bez individuāli meistarīgākā centra spēlētāja. Sastāvā bija pieci īsti finālturnīra debitanti un vēl vairāki spēlētāji, kuri iepriekš bija pildījuši tikai izpalīgu lomas.
Grupu izloze latviešus nebija žēlojusi. D kvartetā bija visu „veco gvardi” sapulcējusī mājiniece Serbijas&Melnkalnes izlase un Eiropas vicečempione Spānija, bet paši pirmie pretinieki noskaidrojās tikai pēdējā brīdī papildu kvalifikācijas turnīrā. Tajā uzvarēja Izraēlas izlase.
Šis panākums Izraēlas basketbolistiem bija atņēmis fiziskos spēkus, toties palīdzējis iejusties oficiālā turnīra gaisotnē. Savukārt latvieši uz pirmo spēli izgāja debijas drudzī, no kura neatguvās līdz pat spēles beigām. Pēc 65:74 tikai visnelabojamākie optimisti cerēja, ka mačā ar lielvalstīm situāciju var labot. Trenera Muižnieka atgādinājums, ka respektējamas komandas uzveiktas arī iepriekš, neizklausījās ļoti pārliecinoša.
Spānijas izlase čempionātu bija sākusi ar mājinieku serbu sakaušanu (89:70). Tas nozīmēja, ka spēles Latvija – Spānija iznākums nevar ietekmēt latviešu likteni. Pirmajā ceturtdaļā šķita, ka mūsējie to likuši aiz auss un pārlieku nepūlēsies (9.minūtē – 9:24). Taču turpinājumā Latvijas basketbolisti spēja parādīt, ka prot spēlēt basketbolu. Otrais piecnieks – brāļi Kristaps un Sandis Valteri, Kristaps Janičenoks, Ivars Timermanis un Kaspars Cipruss – noorganizēja pakaļdzīšanos, un jauno spēlētāju uzņemto noti pēcāk noturēja arī pieredzējušie partneri. Jau 16.minūtē spāņi un cerība bija gandrīz noķerti (33:36), bet 21.minūtē uz tablo patiesi bija līdzsvars (49:49).
Sākās aizraujošs basketbols ar abu komandu atraktīvu darbību uzbrukumā. Spāņi, protams, bija mazliet meistarīgāki un nekaunīgāki, tāpēc turējās trīs līdz deviņus punktus priekšā. Taču latvieši neatlaida tvērienu un nopelnīja savu izdevību. Deviņas sekundes pirms beigām slavenais Hosē Kalderons no diviem sodiem iemeta tikai pirmo (95:98), un atbildes triecienā Kristaps Valters, klupdams paguva izmest bumbu brīvajam brālim. Sandim tas bija sestais precīzais trīspunktnieks mačā – 98:98! Pagarinājumā vēl 43 sekundes pirms beigām bija 107:109, taču galotnē Huans Karloss Navarro iemeta piecus sodus – 109:114. Piezīmju attiecība 39-20, sodi 17/26 pret 51/63, trīspunktnieki 18/45 pret 13/26...
Tikpat cienīga spēle pēdējā kārtā ar Serbijas komandu latviešus varēja padarīt par čempionāta, nē, desmitgades, lielākās sensācijas autoriem (zaudētājiem turnīrs beidzās). Tomēr tādam brīnumam Latvijas valstsvienība nebija gatava – 67:82 un nācās doties mājup. Ar pamatotu cerību, ka nākamreiz varētu būt labāk.
Guntis Keisels
Attēlā: Kristaps Janičenoks
Latvijas vīriešu valstsvienības statistika EuroBasket2005
Komentāri (0)