Eiropas 35. čempionāta kvalifikācijas turnīrs 2006. gada rudenī vīriešu valstsvienībai aizritēja ne gluži bez piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem, tomēr pēc iepriekš paredzama scenārija. Pa divām reizēm tika uzvarētas Igaunijas un Dānijas komandas un divreiz zaudēts Horvātijai. Otrā vieta grupā nodrošināja ceļazīmi uz Spāniju un mazināja sāpi par Roberta Štelmahera atvadīšanos no valstsvienības. Arī bez viņa ārējā līnija šķita gana laba, bet zem groziem valstsvienības „stratēģisko rezervi” veidoja NBA spēlējošais Andris Biedriņš un Eiropas mēroga zvaigzne Kaspars Kambala, kurš 2006. gada vasaras sezonu bija izlaidis ģimenes apstākļu dēļ.
Pārbaudes spēļu čempioni
2007. gadā cerības bija sazaļojušas jo kupli. „ASK Rīga”atjaunošana un „Barons/LMT” nostiprināšanās atdzīvināja basketbola dzīvi Rīgā, un skatītāji, izslāpuši pēc laba basketbola, regulāri piepildīja ”Arēnas” plašās tribīnes. Vairāki valstsvienības spēlētāji atgriezās Latvijā, un publika varēja gan pārliecināties par Uvja Helmaņa, Aigara Vītola un Sanda Valtera meistarības stabilitāti, gan sekot līdz Armands Šķēles un Kaspara Bērziņa progresam. Itālijas virslīgā labi spēlēja Kristaps Janičenoks un Kristaps Valters. Bet, pats galvenais, Andris Biedriņš bija kļuvis par vienu no Goldensteitas „Warriors” jaunā modeļa stūrakmeņiem.
Latvijas ekonomikas straujā izaugsme bija pavērusi jaunas iespējas arī basketbola saimniecībai. „Pirms dažiem gadiem bija grūti sagādāt sporta tērpus nacionālajās krāsās. Šodien mūsu treniņzālē darbojas trīs treneri no NBA,” valstsvienības direktors Visvaldis Klintsons raksturoja pozitīvās pārmaiņas. Treneriem Kārlim Muižniekam, Guntim Endzelam un Igoram Migliniekam palīdzēja vairāki speciālisti no „Warriors” sistēmas. Treniņos iegūtā enerģija lauztin lauzās ārā.
Pirmajā pārbaudes turnīrā Tallinā Latvijas komanda itin pārliecinoši apspēlēja Ungārijas un Ukrainas izlases, iegūstot pirmo vietu un kāpinot ažiotāžu pirms Biedriņa debijas Rīgā. 4. augusta vakarā vairāk nekā 7000 skatītāju klātienē redzēja, kā Latvijas valstsvienība ar Kristapa Janičenoka tālmetienu pēdējā sekundē pārspēja ASK Rīga trenera Ramūna Butauta vadīto Lietuvas komandu (84:83).
Sešas dienas vēlāk uz maču ar Krievijas izlasi tribīnes bija vēl pilnākas, gaidot Biedriņa divcīņu ar sāncenšu izlases līderi Andreju Kiriļenko. Attaisnojās cerības redzēt labu basketbolu, piepildījās vēlme redzēt pirmo uzvaru mačā ar Austrumu kaimiņiem kopš neatkarības atgūšanas. Pretinieki priekšā pēdējo reizi tika izlaisti otrās ceturtdaļas vidū (28:31), bet tūlīt pat ar nepiekāpīgu aizsardzību un ātru saspēli uzbrukumā izdevās pārņemt gan iniciatīvu, gan vadību. Latviešu saskaņotā spēle tribīnēs laiku pa laikam izraisīja ovācijas, bet īsos krīzes brīžus tūlīt lika aizmirst jaunas veiksmes – 54:37 (25.minūtē), 56:50 (27.). 67:53 ( 32.), 85:71 (38.). Tikai pašā izskaņā mājinieki kļuva paviršāki, ļaujot pretiniekiem padarīt rezultātu pieklājīgāku – 87:80.
Pēc pusotra mēneša Krievijas izlase Eiropas čempionāta finālspēlē pārspēja Spāniju un izrādījās, ka Latvijas komanda jau otro reizi pēc kārtas sagatavošanās posmā pārspējusi nākamos čempionus (2005.gadā pārbaudes spēlē bija pieveikta Grieķijas izlase).
Perfekts sākums
2007. gada Eiropas čempionāta grupu izlozes rezultāti Latvijā bija uztverti ar vāji slēptu optimismu. Jā, mājiniece Spānijas izlase šķita tikpat kā neuzvarama, toties debitantus portugāļus iepriekš bija izdevies pieveikt gan oficiālajās, gan neoficiālajās spēlēs. Izredzes pēc divu čempionātu pārtraukuma iekļūt otrajā kārtā šķita vairāk nekā reālas. Turklāt ar nomināli otro stiprāko grupas komandu Horvātiju bija jāspēlē pirmajā dienā, kad liela turnīra starta drudzi vienlīdz purina kā zvaigznes, tā iesācējus...
Desmit dienas pirms Eiropas čempionāta atklāšanas mača latvieši ar horvātiem satikās „Efes Pilsen” Pasaules kausa izcīņas turnīrā Turcijas pilsētā Izmirā, un pretinieki bija galvastiesu pārāki (80:102). Nav precīzi zināms, kādus secinājumus pēc šīs spēles izdarīja Horvātijas izlases dalībnieki. Toties latviešiem aizskartais pašlepnums palīdzēja koncentrēties revanšam, savukārt treneriem netrūka materiālu kvalitatīva spēles plāna izstrādāšanai.
Biedriņa iesaistīšanās raisītās cerības uz komandas veiksmīgu sniegumu un saulainās Spānijas vilinājums uz Sevilju bija aizvedis vairākus tūkstošus latviešu fanu. Pirms pirmās spēles tribīnes iekrāsojās sarkanbaltsarkanās krāsā. „Bez viņiem mūsu izredzes būtu 25%, tagad dodu visus 50. Aizsardzība mums ir labāka nekā horvātiem un emocijas to darīs vēl stiprāku,” pirms spēles lēsa treneris Miglinieks.
Jau pirmā uzbrukuma sestajā sekundē Kristaps Janičenoks drošu roku iemeta trīspunktnieku, parādīdams, ka nekādas Izmiras te vairs nebūs. Turpinājumā trīspunktu krusa gan nesekoja (visā spēlē 11/18; pretiniekiem 8/32), toties Izmirā redzētās caurstaigājamās sētas vietā Latvijas komandas soda laukums bija kļuvis par nepieejamu cietoksni. Janičenoks kā dadzis pielipa horvātu līderim Zoranam Planiničam, melnām mutēm aizsardzībā strādāja visa Latvijas komanda, bet partneru atstātos robus savā soda laukumā aizlāpīja lidojošais Biedriņš.
Iegūto iniciatīvu konvertēt uz rezultāta tablo pirmajā puslaikā neļāva kļūdas uzbrukumā, toties pēc pārtraukuma Armands Šķēle un Aigars Vītols iekustināja visu komandu. 27.minūtē – 53:41, un, kaut arī turpinājumā pretinieki vairākkārt samazināja rezultāta starpību līdz trim punktiem (53:50, 60:57) Latvijas komanda tovakar nebija izsitama no līdzsvara.
Uzvaras eiforijā tika konstatēts, ka Eiropas čempionātu ar uzvaru Latvijas vīriešu valstsvienība sākusi pēc 70 gadu pārtraukuma un lēsts, ka panākums paver labas izredzes otrajā posmā aizcīnīties līdz ceturtdaļfinālam. Reālisti gan aicināja saglabāt modrību, jo pirmā barjera vēl nebūt nebija pārvarēta. Kurš gan viņos klausījās?
Dramatiskas beigas
„Spānijai problēmas varam sagādāt tikai visas komandas spēkiem, tāpēc spēlēsim nopietni, bet tā, lai „nenokautu” mūsu līderus,” valstsvienības galvenais treneris Kārlis Muižnieks pirms Eiropas čempionāta otrās spēles ar pasaules čempioniem prātā paturēja faktu, ka pēdējās kārtas cīņa ar Portugāli sāksies tikai nepilnas 20 stundas vēlāk. Apņemšanās tika īstenota. Ar Spāniju Andris Biedriņš un Jānis Blūms nospēlēja pa 27 minūtēm, Armands Šķēle 22, bet Kristaps Janičenoks vispār palika malā, saudzēdams sastiepto kājas muskuli. Latvija turējās braši, liekot ceturtajā ceturtdaļā laukumā atgriezties spāņu superzvaigznēm Pau Gasolam un Hosē Kalderonam. Zaudējums varēja būt mazāks par 77:93, tiesa, uzvarēt tovakar nebija iespējams. Taču tas šķita nieks – pēdējā kārtā jāuzvar portugāļus, un viss būs kārtībā!
Tas bija viens no retajiem gadījumiem, kad Eiropas čempionāta finālturnīra maču Latvija sāka kā neapšaubāma favorīte. „Latvijas spēle mani sajūsmināja! Ļoti gudra komanda. Ar tādu centru jūs varat tikt līdz medaļām,” Portugāles izlases galvenais treneris Rīgas ASK ilgus gadus strādājušais ukraiņu speciālists Valentīns Meļņičuks darīja visu iespējamo, lai iemidzinātu latviešu modrību. Un kala cīņas plānu, lai pēc diviem zaudējumiem visai Eiropai pierādītu, ka viņa komanda tomēr ir cienīga spēlēt finālturnīrā.
1:9 (3.minūtē), 18:19 (16.), 24:32 (22) – iepriekš tik simpātisko Latvijas komandas spēles rokrakstu šoreiz līdz nepazīšanai sabojāja sasteigti metieni, tehniskais brāķis un aizvien vairāk jaušamais kolektīvais apjukums. Pretinieki gan nešķita daudz labāki un, kad 26.minūtē Armands Šķēle ātrajā uzbrukumā panāca 35:32, šķita, ka tūlīt viss nostāsies savās vietās. Taču otrā puslaika vidū Latvijas komanda sabruka kā kāršu namiņš (44:61), un atlikušajā laikā izdevās tikai kaut cik samazināt rezultāta starpību – 67:77.
Tas bija sāpīgs pēriens, bet vēl nebija katastrofa. Spānijas izlases uzvara pār horvātiem latviešus varēja iecelt otrajā posmā, nodrošinot iespēju uz karstām pēdām nomazgāt kaunu. Pasaules čempioni bija uzvarējusi 28 mačos pēc kārtas un pret Horvātiju pēdējo minūti sāka ar plus 5. Taču horvāti iemeta divus trīspunktniekus, bet spāņu pēdējie uzbrukumi nebija precīzi. Latvijas basketbolisti ceļasomas jau bija sakravājuši, tikai Madrides vietā vajadzēja posties uz Rīgu...
Nespēja atjaunot pirmajās spēlēs krietni patukšotos fizisko un morālo spēku krājumus. Iepriekš allaž uzveikto pretinieku nenovērtēšana. Pārāk šaurais līderu loks. Otra saspēles vadītāja trūkums (Kristaps Valters čempionāta laikā ārstēja operēto potīti). Nespēja laikus atšifrēt portugāļu bīstamākos ieročus. Pakļaušanās pretinieku diktētajam spēles tempam...
Neveiksmes iemeslu uzskaitījums bija garš un sava daļa taisnības bija katrā nosauktajā apstāklī. Taču nekas vairs nebija labojams. „Otrajā posmā būtu vairāk laika atpūsties un sagatavoties spēlēm, tāpēc mēs būtu stiprāki. Žēl, ka ilgajā sagatavošanās posmā ieguldītais darbs palaists vējā,” trenera Muižnieka balsī skanēja profesionāla sāpe. Sāpēja visai Latvijai...
Guntis Keisels
No grāmatas “Latvijas basketbola valstsvienības: 90 spēles 90 gados”
Attēlā: Andris Biedriņš un Armands Šķēle
Latvijas valstsvienības statistika EuroBasket2007
Komentāri (0)