Iepriekšējā Eiropas čempionātā Šauļos Latvijas vīriešu valstsvienība dzirdēja komplimentus pat pēc zaudētām spēlēm. Taču sportā saudzējošais režīms tiek ieslēgts reti, un 2012.gada vasarā uz tādu cerēt vairs nebija nekāda pamata. Šoreiz bija jāizcīna vieta finālturnīrā, piecu komandu konkurencē finišējot vismaz trešajā vietā.
Krāšņa epizode
Jūnijā galvenais treneris Ainars Bagatskis 12 jaunos basketbolistus pārbaudīja otrās izlases turnejā pa Ķīnu, kā arī risināja dažādas kadru problēmas. Dažādas veselības problēmas šoreiz krietni paretināja valstsvienības „īso galu”. Veselības likstu dēļ ierindā nebija Jāņa Blūma un Mareka Jureviča, slimība izjauca Armanda Šķēles mēģinājumu atgriezties, traumas dēļ izpalika Latvijas Basketbola līgas sezonas vērtīgākā spēlētāja Žaņa Peinera debija. Vairāk nekā mēnesi pirms ārstu ieteiktā termiņa laukumā atgriezās pavasarī potītes operāciju pārcietušais Dairis Bertāns.
Pārbaudes spēlēs tika izraudzīti spēcīgi pretinieki. Serbijas, Melnkalnes, Itālijas un pat Polijas izlases bargi norādīja uz latviešu trūkumiem – lielo kļūdu skaitu, nepietiekami prasmīgo cīņu par atlecošajām bumbām un taktiskajām kļūdām aizsardzībā. „Paldies viņiem par to, jo mums bija iespēja piestrādāt pie kļūdu labojuma. Septiņi zaudējumi? Pārbaudes maču rezultātiem nav nekādas nozīmes!” A.Bagatskis aicināja koncentrēties oficiālajām cīņām.
Astotais zaudējums pēc kārtas – izbraukuma mačā ar grupas favorīti Bosnijas izlasi – neuzspodrināja bilanci, toties uzlaboja omu, jo Sarajevā veiksmes un aukstasinības pietrūka tikai pašā galotnē (84:87). To, ka komanda ir uz pareizā ceļa, apliecināja uzvaras Rīgā pār Nīderlandes (85:70) un Rumānijas (89:53) izlasēm. Tas, ka vēl pietrūkst prasmes pat labi aizvadītās spēlēs panākt vēlamo rezultātu, apstiprinājās Tbilisi pret pieredzējušo Gruzijas komandu (76:79). Lai saglabātu cerības, Rīgā bija vajadzīgs revanšs pret Bosnijas izlasi, ar NBA spēlētāju Mirzu Teletoviču priekšgalā.
Pirmajā ceturtdaļā turpinājās Sarajevā aizsāktā cīkstēšanās, kurā priekšā pārmaiņus izrāvās abas komandas. Taču otrajā ceturtdaļā latvieši ieslēdza citu ātrumu. Dairis Bertāns ar tālmetieniem, ātrajiem uzbrukumiem un caurgājieniem ceturtdaļas laikā guva 20(!) punktus, taču viņš nebija nekāds vientuļais varonis. Mareks Mejeris efektīgi nobloķēja Teletoviču un, pārlidojis laukumu, pabeidza ātro uzbrukumu. Jānis Strēlnieks prasmīgi regulēja spēles tempu, Kaspars Bērziņš cementēja aizsardzību zem groza, Dāvim Bertānam pietika enerģijas gan pretinieku līderu neitralizēšanai, gan uzbrukuma aktivitātēm, pretinieku soda laukumā kā zivs ūdenī jutās Mārtiņš Meiers, komandas biedrus cik spēdami atbalstīja „melnā darba” darītāji Edgars Jeromanovs un Andrejs Šeļakovs...
„Šodien parādījām, kā varam spēlēt. Turpmāk būs jāparāda, ka augstu paceltā latiņa mums ir norma, nevis patīkams izņēmums,” treneris Bagatskis solīja turpinājumu. Uzvaras Nīderlandē un Rumānijā sagādāja nepieciešamos punktus, zaudējums Rīgā Gruzijas izlasei (70:73) atgādināja, ka uz lauriem dusēt nav nekāda pamata, jo nekādu lauru vēl nav. Eiropas čempionāta finālturnīra ceļazīmes kārotāju sarakstā Latvijas izlase ierindojās 22.vietā. Vai izdosies tikt augstāk – tas jau bija atkarīgs no pašiem.
Apstājās soli no ceturtdaļfināla
Ar skaistiem zaudējumiem vairs nepietiks – tāds vadmotīvs pavadīja vīriešu valstsvienības gatavošanos Eiropas čempionāta finālturnīram 2013.gada vasarā.
Izloze latviešiem bija sagatavojusi sarežģītu dzīvi, iemetot īstā Balkānu “katlā” pie četrām bijušās Dienvidslāvijas republiku komandām un lietuviešiem. Ar visiem pieciem pretiniekiem iepriekšējo spēļu bilance bija negatīva, divus – Serbijas un Melnkalnes izlasi ― vēl nebija izdevies uzvarēt ne reizi... “Protams, analizējam pretinieku spēli, bet visvairāk koncentrējamies uz savējo. Mēs nebūsim favorīti nevienā mačā, taču katrā mums radīsies iespējas, kuras jāprot izmantot,” valstsvienības galvenais treneris Ainars Bagatskis ar saviem palīgiem noskaņoja komandu cīņai un kaldināja komandas stratēģiju. “Jāspēlē ātri, bet gudri un pacietīgi. Ātrs basketbols nenozīmē sasteigt metienus un drudžainu mešanos virsū pretiniekiem.”
Iepriekšējā čempionāta debitanti bija kļuvuši par diviem gadiem pieredzējušāki kā spēlētāji un nobriedušāki kā personības, norūdoties gan VEF Rīga un BK Ventspils, gan ārzemju komandu sastāvos. Pēc gada valstsvienības ierindā atgriezās Jānis Blūms, pēc trīs gadu pārtraukuma – Kristaps Janičenoks un Armands Šķēle, krietni papildinot komandas pieredzes pūru un padarot ārējo līniju vēl bīstamāku pretiniekiem. Ceturtajā piegājienā nekādi starpgadījumi vairs neiztraucēja spēka uzbrucēja Kaspara Bērziņa debiju finālturnīrā. No Eiropas čempionāta sudraba medaļas izcīnījušās U20 izlases valstsvienībai pievienojās treneris Artūrs Štālbergs un uzbrucējs Jānis Bērziņš.
Tiesa, pašu labāko sastāvu sapulcēt neizdevās. Kluba sezonas pēdējā mačā gūtā smagā trauma uz vairāk nekā pusgadu no ierindas izsita Eirolīgas pieredzi uzkrājušo Dāvi Bertānu. Veselības problēmas atkal izjauca LBL spožākās zvaigznes Žaņa Peinera debiju valstsvienībā. Aizbildinoties ar NBA kluba maiņu, no līdzdalības Eiropas čempionātā atteicās centra spēlētājs Andis Biedriņš.
Pārbaudes spēļu bilance ― trīs uzvaras septiņās spēlēs un vēl divi labi aizvadīti treniņmači ― parādīja gan komandas potenciālās iespējas, gan nepietiekamo stabilitāti. Čempionāta priekšvakarā optimisti lēsa, ka komandā panākts ideāls balanss starp pieredzi un jaunības enerģiju, ka latviešu nestandarta spēles stils būs neparocīgs pretiniekiem, bet plašais līdzvērtīgo spēlētāju klāsts palīdzēs uzturēt augstu spēles tempu un intensitāti. Pesimisti sūkstījās par izteiktu līderu trūkumu pašās svarīgākajās ― saspēles vadītāja un centra spēlētāja ― pozīcijās, kā arī uztraucās par pārlieko paļaušanos uz veiksmi tālmetienos, kas solījās būt ļoti nepastāvīga.
Taču Alpu kalnu ieskautās Slovēnijas pilsētiņas Jeseņices sporta zālē Fortūnas labvēlības latviešiem netrūka. Kamēr pirmo pretinieku ― Bosnijas un Hercegovinas izlases ― treneri un spēlētāji publiski solīja čempionātu sākt ar uzvaru, latvieši klusēja un koncentrējās, bet laukumā nospēlēja saliedēti un pārliecinoši ― 86:75! Ar iepriekš nepieveikto Melnkalnes komandu iznāca dramatiska cīkstēšanās līdz pēdējām sekundēm, ka pēdējo punktu spēlei pielika Jāņa Blūma enerģiskais caurgājiens un filigrānā piespēle, kā arī Kristapa Janičenoka precīzais metiens ― 73:72!
Divu startā izcīnīto uzvaru rosināto eiforiju gan mazināja spēles ar galvenajiem favorītiem. Pret Lietuvas izlasi pietrūka precizitātes tālmetienos (59:67), pret Serbiju (71:80) ― izturības aizsardzībā un aukstasinības brīžos, kad lūzums bija dažu precīzu metienu attālumā. Tikmēr konkurenti “noasiņoja” savstarpējās cīņās un pirms grupas turnīra pēdējā mača ar Maķedonijas komandu latvieši bija sen nepiedzīvotā labā situācijā. Proti, pat zaudējuma gadījumā būtu reālas izredzes saglabāt vietu pirmajā trijniekā un iekļūt otrajā posmā, ja vien konkurenti nesaspēlētu ar pavisam dīvainiem rezultātiem.
Iepriekšējā pieredze gan mācīja, ka uz citu komandu palīdzību paļauties būtu ļoti pārdroši, un Latvijas valstsvienība to bija ņēmusi vērā. Precīzi metieni no pustālās un tālās distances, zibenīgi ātrie triecieni, eleganta saspēle ar centra spēlētāju izvirzīšanu uzbrukumu smailē un, pats galvenais, dzelžaina aizsardzība ― izšķirošajam panākumam stabils pamats tika ielikts jau pirmajās trīsarpus minūtēs, pret 2011.gada čempionāta ceturto labāko komandu panākot 12:0!
Spēles turpinājums, protams, atgādināja patiesību, ka basketbolā uzvarētājus noskaidro pēdējā, nevis pirmajā ceturtdaļā. Tomēr tuvāk par 16:10 Maķedonijas basketbolisti netika pielaisti, un otrajā puslaikā pēc iemidzinošā 59:39 pretinieku ofensīvu izdevās nobremzēt pie rezultāta 60:52. Galaiznākums ― 76:66 un pēc 12 gadu pārtraukuma Latvijas vīriešu valstsvienība bija iekļuvusi Eiropas labāko komandu divpadsmitniekā!
“Noskaņojums bija ļoti labs ― to parādīja spēles pirmās minūtes.Pirmo reizi kopš 1939.gada Eiropas čempionātā izcīnītas trīs uzvaras, esam tikuši tālāk, bet spēlētāji paši runā, ka vēl nekas nav izdarīts. Būs otrais posms, pēc tam vēl trešais. Nav svarīgi ne formāli mērķi, ne uzdevumi ― mēs paši zinām, ko varam, un cenšamies sasniegt maksimumu. Ja spēlēsim labu basketbolu, būs arī labas vietas,” treneris Bagatskis kala dzelzi, kamēr tā bija karsta.
Vārdiem bija darba segums. Otrā posma pirmajā spēlē latviešiem pretim stājās pirmo posmu ar četrām uzvarām pabeigusī Ukrainas izlase, kura tika sagrauta visos basketbola elementos, sagādājot Latvijai iespaidīgāko uzvaru finālturnīros kopš 1939.gada – 85:51! Pret Francijas izlasi aizsardzība neizturēja atlētisko pretinieku spiedienu pie groza, toties uzbrukums bija līmenī, sagādājot aizraujošu izrādi skatītājiem un uzturot intrigu līdz pēdējām minūtēm (91:102). Lai iekļūtu ceturtdaļfinālā, vajadzēja “tikai” pēdējā kārtā uzveikt Beļģijas komandu, kura jau bija zaudējusi cerības iekļūt grupas pirmajā četriniekā. Taču pretinieki kā īsti profesionāļi spēlēja uz savu spēku robežas, kamēr latviešiem lielā mērķa tuvums sapina rokas un kājas. Četras dienas iepriekš pret ukraiņiem trīspunktnieku precizitāti raksturoja skaitļi 15/29, pret Franciju bija 11/24, pret Beļģiju ― 5/29. Vīri sakostiem zobiem cīnījās aizsardzībā, pēdējās piecās minūtēs no deviņu punktu deficīta atspēlēja astoņus, bet pēc pēdējiem metieniem bumba izgriezās no groza – 56:60...
“Basketbolā vari spēlēt aizsardzībā, cik vien labi iespējams, bet, ja nedabūsi bumbu grozā, ― neuzvarēsi. Nevar teikt, ka netikām pie brīviem metieniem, bet paši bijām pārāk uzvilkti. Varbūt latiņa, ko paši sev uzlikām, bija pārāk augsta. Smagi. Zaudējuma skaņa ir klusums un ģērbtuvē tāds valdīja desmit minūtes... Kad mazliet nomierināsimies, sapratīsim, ka esam paveikuši labu darbu un par bilanci nav jākaunas. Tomēr tā nav tik laba, cik varējām. Spēlētājiem vēl jāmācās sadzīvot ar spiedienu, bez kura profesionālais sports nav iedomājams. Kurš to iztur, tas spēlē visaugstākajā līmenī. Mums joprojām ir jauna komanda, spēlētājiem šī bija lieliska skola un labas izredzes pēc diviem gadiem nospēlēt labāk,” treneris Bagatskis pielika punktu veiksmīgi aizvadītajam čempionātam. Cerībā, ka reiz būs jāliek izsaukuma zīme.
Guntis Keisels
No grāmatas “Latvijas basketbola valstsvienība: 90 spēles 90 gados”
Attēlā: Dairis Bertāns
Latvijas valstsvienības statistika EuroBasket2013
Komentāri (0)