Olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā Spānijas pilsētā Granadā Latvijas vīrieš valstsvienība sešās spēlēs izcīnīja trīs uzvaras grupas turnīrā ierindojās 4.vietā un neiekļuva finālturnīrā.
FIBA dibinātāji atgriežas basketbola pasaulē! Ar tādu devīzi Latvijas basketbols sagaidīja valstiskās neatkarības atgūšanu 1991. gada rudenī. 18. septembrī Starptautiskā Olimpiskā komiteja uzaicināja Latvijas sportistus piedalīties Albērvilas un Barselonas olimpiskajās spēlēs, bet 20. septembrī FIBA izpildkomiteja atbalstīja Latvijas Basketbola savienības atkaluzņemšanu šajā organizācijā.
Norimstot emocijām, sākās reālā darba ikdiena. Par pirmo lielo iespēju atgriezties lielajā basketbolā kļuva olimpiskais kvalifikācijas turnīrs vīriešu komandām. 1992. gada 8. janvārī 17 kandidāti no četrām komandām galvenā trenera Armanda Krauliņa vadībā sapulcējās uz pirmo koptreniņu „Daugavas” sporta namā. Ne visi palika ierindā. Trīs mēnešus vēlāk potenciālie komandas līderi Igors Miglinieks un Gundars Vētra paziņoja, ka ceļazīmi uz Barselonu centīsies izcīnīt Neatkarīgo valstu sadraudzības komandas sastāvā.
Atjaunotā Latvijas vīriešu basketbola valstsvienība pirmo spēli jaunajā statusā aizvadīja 1992. gada 7. maijā Oslo, Ziemeļvalstu kausa izcīņas atklāšanas mačā pārspējot Zviedrijas izlasi ar 84:82. Sekoja uzvaras pār Somijas, Islandes un Lietuvas komandām. Galvenais treneris Armands Krauliņš uzteica pamatpiecnieku – Raimondu Miglinieku, Kārli Muižnieku, Ainaru Bagatski, Andreju Bondarenko un Igoru Meļņiku. Dažas dienas komandas modeli vajadzēja pārveidot, jo uz Ameriku aizbrauca Raimonds Miglinieks.
„Pēc tam, kad komandu atstāja jau trešais potenciālais līderis, iestājās tāds pesimisma posms. Taču to izdevās pārvarēt. Zēni ir gatavi cīņai. Uz Spāniju nebrauksim tikai piedalīties,” galvenais treneris Armands Krauliņš dienu pirms izlidošanas uz olimpisko kvalifikācijas turnīru bija noskaņots apņēmīgi. Tāpat, kā visa komanda.
Valstsvienību veidoja vairāku nesen izveidotās Latvijas Basketbola līgas klubu pārstāvji. Ierindā bija čempioni Valdis Valters, Andrejs Bondarenko un Igors Meļņiks (BK „Brocēni”), Kārlis Muižnieks, Aigars Zeidaks, Edmunds Valeiko un Jānis Laksa (VEF), Ainars Bagatskis un Dzintars Jaunzems („Princips”), Roberts Štelmahers („Bonus”), kā arī divi „ārzemnieki” – Andris Jēkabsons (sezonu bija nospēlējis Ungārijā) un Ivars Liepa (Polija).
Kaut gan visu gatavošanās procesu pavadīja runas par naudas un pat inventāra trūkumu, bija aizvadītas 16 pārbaudes spēles (9 uzvaras). Komandas kodols vēl dažus mačus Vācijā bija nospēlējis zem BK „Brocēni” karoga. Septiņiem spēlētājiem bija dažāda līmeņa PSRS izlasēs iekrāta pieredze. „Arī šādā sastāvā valstsvienība ir pietiekami spēcīga, lai cīnītos par augstām vietām,” lidostā noorganizētajā pavadīšanas ceremonijā optimistiski bilda Basketbola federācijas prezidents Uldis Grāvītis, tiesa, neprecizējot, cik augstām.
Reglaments bija skarbs. Grupas turnīrā konkurējot ar 1991. gada Eiropas čempionāta otrās un ceturtās vietas ieguvējām Itālijas un Francijas izlasēm, kā arī Polijas, Izraēlas, Albānijas un Šveices komandām vajadzēja ierindoties vismaz otrajā vietā. Pēc tam finālturnīrā astoņas komandas varēja cīnīties par četrām ceļazīmēm uz Barselonu.
Pirmo oficiālo spēli pēc 53 gadu pārtraukuma Latvijas valstsvienība aizvadīja 1992. gada 19. jūnijā ar Polijas izlasi. Pretinieku pozīciju Eiropas basketbola hierarhijā iezīmēja gadu iepriekš Eiropas čempionātā izcīnītā 7.vieta, Latvijas reālo spēku vēl vajadzēja formulēt. Izdevās gluži labi. Kaut gan jau sestajā minūtē savainojuma dēļ no ierindas izgāja pamatcentrs Igors Meļņiks, mūsējie bija vadībā visu spēles laiku. Lielākais pārsvars tika sasniegts pirmā puslaika beigās (43:29) un 31.minūtē (70:57). Cīnoties faktiski tikai septiņu spēlētāju spēkiem, Latvijas komanda uz spēles beigām zaudēja precizitāti, ļaujot pretiniekiem saasināt intrigu (pēdējā minūtē 82:80). Tomēr uzvara tika nosargāta – ar sajūtu, ka palikušas neizmantotas rezerves.
Turnīra grafiks bija labvēlīgi dāvājis dažas dienas, lai Meļņiks varētu apārstēt traumu un atgriezties ierindā uz izšķirošajām cīņām. Bez viņa izdevās uzvarēt Albāniju (94:78) un Šveici (100:76). Pēdējos trijos mačos Latvijas komanda bija iespējami labākajā sastāvā, tomēr pretinieki izrādījās stiprāki. Pietrūka spēlētāju resursu, lai turpinātu līderu iesākto ofensīvu mačā ar Izraēlu (12. minūtē 22:15, beigās 69:79) un nosargātu pārsvaru pret Franciju (33. minūtē 71:63, beigās 84:90). Pēdējai spēlei ar Itāliju (83:112) pulveris bija palicis vienam pašam Meļņikam, kurš guva 36 punktus. Tas joprojām ir atjaunotās valstsvienības rekords. Akcentējot šī fakta nozīmi, prese pieminēja, ka Meļņiks gadā nopelna apmēram 2500 dolārus, bet viņa pretspēlētājs Itālijas izlases centrs Stefano Ruskoni – 3 miljonus.
Meļņiks, kā arī Muižnieks, Bondarenko un Valters – četri pieredzējušie Latvijas basketbolisti (kvarteta vidējais vecums bija 30 gadi) bija apliecinājuši atbilstību starptautiskai klasei. Citi atpalika. Vidējās un jaunās paaudzes spēlētāji epizodiski varēja palīdzēt, taču līderu lomai vēl nebija gatavi. Kā Latvijas valstsvienība būtu nospēlējusi vislabākajā sastāvā – tas paliks noslēpums uz visiem laikiem.
Guntis Keisels
(teksts no grāmatas "Latvijas basketbola valstsvienības: 90 spēles 90 gados")
Attēlā: Latvijas valstsvienība 1992.gada jūnijā. 1.rindā no kreisās: Valdis Valters, Andris Jēkabsons, Arnis Vecvagars, Dzintars Jaunzems, Roberts Štelmahers. 2.rindā: galvenais treneris Armands Krauliņš, Igors Meļņiks, Ivars Liepa, Aigars Zeidas, Jānis Laksa, Ainars Bagatskis, Kārlis Muižnieks, treneris Maigonis Valdmanis
Komentāri (0)