2016. gada jūlijā Latvijas vīriešu valstsvienība pēc 24 gadu pārtraukuma piedalījās olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā. Ceļš uz Riodežaneiro spēlēm aprāvās pusfinālā.
2016. gada janvārī FIBA, dalot īpašos ielūgumus uz olimpisko kvalifikāciju, vienu no tiem piešķīra Latvijas valstsvienībai, kas Eiropas čempionātā bija palikusi pirmā “zem svītras”. Nedēļu vēlāk notikušajā izlozē Latvijas komanda tika aizsūtīta uz Belgradas sešnieku, no kura uz olimpiskajām spēlēm varēja doties tikai uzvarētāji. “Serbijas izlases reputācija ir iespaidīga, bet, ja reiz gribam nopietni pacīnīties par ceļazīmi uz Rio spēlēm, ir jābūt gataviem uzvarēt kādu Eiropas elites komandu. Vērā ņemams spēks ir arī citi konkurenti – Čehija, Puertoriko, Angola, arī Japāna. Iespējami dažādi pavērsieni, bet, ja Serbija tiks līdz izšķirošajai spēlei, Belgradas Arēnā tie būs milzīgi svētki. Gribētos tajos piedalīties,” valstsvienības galvenais treneris Ainars Bagatskis iezīmēja perspektīvu.
Lai nopietni pretendētu uz Rio ceļazīmi, Latvijai bija vajadzīgs vislabākais sastāvs. Šo priekšnoteikumu piepildīt neizdevās. Veiksmīgi aizvadījis debijas sezonu NBA un apliecinājis vēlmi Latvijas valstsvienības sastāvā reiz tiekties pēc augstiem mērķiem, 20 gadus vecais Kristaps Porziņģis nolēma vasaru veltīt mērķtiecīgam treniņdarbam, necenšoties forsēt sportisko formu jau jūlijā. Dāvis Bertāns, ar Sanantonio “Spurs” palīdzību izārstējis nopietnu savainojumu un atgriezies laukumā, pēc Spānijas čempionāta beigām koncentrējās līguma slēgšanai ar NBA klubu. LBL finālsērijas laikā smagā savainojumā iedzīvojās Kristaps Janičenoks...
Kvalifikācijas turnīra norise vasara vidū izmainīja tradicionālo darba ritmu. Valstsvienības koptreniņi sākas nedēļu pēc aizraujoša, taču labākos basketbolistus maksimāli nogurdinājuša Latvijas čempionāta izslēgšanas turnīra beigām. Vairāki basketbolisti līdz pat jūnija vidum savu klubu sastāvā cīnījās par medaļām ārzemēs, citi centās dažu dienu laikā atgūt spēkus, enerģiju un veselību. Līdz pēdējam brīdim uz jautājuma bija potīti savainojušā Vācijas čempiona Jāņa Strēlnieka spēja palīdzēt komandai.
Pārbaudes spēles izbraukumā ar Francijas izlasi (76:75 un 72:89) iezīmēja labā kondīcijā esošu spēlētāju loku. Nākamie pretinieki Liepājā un Rīgā deva iespēju iepazīt retāk sastaptu basketbola stilu. Četras uzvaras – pār Tunisiju (99:79 un 82:73), Jaunzēlandi (84:55) un Irānu (85:48) palīdzēja izvērtēt spēlētāju sportisko formu un izraudzīties sastāvu, kas dažās pozīcijās pārsteidza. Ar Spānijā sezonas laikā krietni uzlabotu kondīciju, azartu un meistarības progresu vietu divpadsmitniekā izcīnīja centra spēlētājs Anžejs Pasečņiks, debitēja divkārtējais Itālijas vicečempions Ojārs Siliņš, valstsvienībā atgriezās Jānis Bērziņš, lielā turnīrā pirmo reizi spēlēja aizsargu duets Aigars Šķēle un Ingus Jakovičs. Savās pozīcijās bija ilggadējais valstsvienības kodols – Jānis Blūms, Jānis Strēlnieks, Dairis Bertāns, Jānis Timma, Mareks Mejeris, Mārtiņš Meiers un Kaspars Bērziņš.
A.Bagatskis: “Jo tuvāk nāca sagatavošanās posma beigas, jo grūtāk mums, treneriem, bija izsijāt spēlētājus. Esam ļoti apmierināti ar profesionālo attieksmi, ar to, kā visi trenējās un cīnījās spēlēs, nežēlodami ne sevi, ne pretiniekus. Visi sagatavošanās procesā iesaistītie spēlētāji bija un ir cienīgi spēlēt valstsvienībā. Izvēli noteica atbilstība komandas modelim un spēles stilam, ko esam izraudzījušies šim turnīram.”
Latvijas valstsvienībai bija iekritis gods atklāt turnīru, spēlējot ar Āzijas čempionāta ceturtās vietas ieguvēju Japānas izlasi. “Zinājām, ka būs daudz brīvu metienu, jo japāņi aizsardzībā lielākos spēkus koncentrē savā soda laukumā. Pašā sākumā varbūt bija neliela nedrošība un situācijās, kurās jāuzbrūk, izdarījām kādu lieku piespēli. Taču drīz nomierinājāmies. Izdevās arī prātīgi nospēlēt aizsardzībā – bez vajadzības nemetāmies cits citam palīdzēt, izdarījām visu, kā bija runāts. Par uzvaru nebija šaubu jau spēles vidū, taču, domājot par rītdienas spēli ar Čehiju, bija svarīgi saglabāt fokusu. Manuprāt, izdevās,” Latvijas valstsvienības rezultatīvākais spēlētājs Dairis Bertāns (20 punkti) pēc pārliecinošās uzvaras (88:48) jau domāja par nākamo cīņu.
Mačam ar Čehijas izlasi bija revanša piegarša par zaudējumu EuroBasket2017 pēdējā spēlē un stratēģiska nozīme. Proti, zaudētājus jau pusfinālā gaidīja tikšanās ar grupas favorīti Serbijas vienību. Tādu pretinieku latvieši negribēja, teorētiskos pārspriedumus, ka ar mājiniekiem, iespējams, pusfinālā cīnīties būtu mazliet vieglāk nekā finālspēlē, atstājot līdzjutēju ziņā.
Pirmā ceturtdaļa pagāja, Latvijas basketbolistiem “atceroties” kā jāspēlē ar Eiropas komandām un meklējot precizitāti metienos (11:20). Otrajā iniciatīvu izdevās pārķert (31:30) un otrajā puslaikā latviešiem jau bija neliels pārsvars – pēc trešās ceturtdaļas 51:45, beigās 71:59. “Mūsu galvenie argumenti bija kustība un agresivitāte,” komentēja A. Bagatskis. “Galvenā atslēga bija pacietība”, piebilda Jānis Timma.
Pēc šī panākuma Latvijas komandas rīcībā bija divas diennaktis, lai sagatavotos spēlei ar Puertoriko izlasi. “Tā ir wild (mežonīga, neaprēķināma) komanda. Pie pirmās izdevības tiek izdarīts metiens, trīs spēlētāji lido pakaļ atlēkušajai bumbai... Svarīgi būs gudri spēlēt uzbrukumā, un organizēti atgriezties aizsardzībā, neļaujot viņiem ieskrieties,” A.Bagatskis iezīmēja stratēģiju. Pretinieku galveno spēku veidoja trīs vīri ar NBA pieredzi – aizsargi Karloss Arrojo (“Barcelona”), Hosē Huans Barea (“Dallas Mavericks”) un uzbrucējs Džons Holands (“Boston Celtics”). Latvijas valstsvienībai tā bija pirmā spēle ar Amerikas komandu 80 gadu laikā – kopš Berlīnes olimpiskajām spēlēm 1936.gadā.
Visas 40 minūtes nepameta sajūta, ka Latvijas komandas potenciāls ir lielāks nekā pretiniekiem, taču to pilnībā izmantot neizdevās. No tālās distances bumba grozā nekrita ne lūdzama, lai arī tika mests no labām pozīcijām (trīspunktnieki 3/26 pret 7/22). Cīņā pie groziem savu reizi nācās atzīt sāncenšu pārsvaru atlētismā (42-47). Tomēr cīņa ritēja punkts punktā un divas minūtes pirms spēles beigām Siliņš panāca 68:68. Taču izšķirošos uzbrukumos labāk nospēlēja Arrojo un Barea – 70:77...
“Pretinieki nebija labāki – viņi bija mazliet veiksmīgāki. Kaut gan, protams, jānovērtē Barea un Arrojo meistarība un precīzās darbības izšķirošajos brīžos. Sāpīgi, jo bija reāla iespēja cīnīties finālā, ko nespējām izmantot. Bet šī bija laba skola un laba pieredze, kuras Puertoriko izlases bija krietni vairāk. Viņi savas izdevības izmantoja labāk,” atzina A Bagatskis.
“Pat slikti izpildot trīspunktniekus, līdz pat spēles beigām mums bija iespēja uzvarēt komandu, kurā ir vairāki spēlētāji ar NBA pieredzi. Tas norāda uz mūsu komandas potenciālo spēku. Šoreiz acīmredzot vēl nebijām pietiekami labi, lai pieliktu punktu kopīgajiem pūliņiem. Tāpēc ir svarīgi izanalizēt pieļautās kļūdas un atrast iespējas tās izlabot. Nākotnē varam raudzīties pozitīvi,” uzsvēra Latvijas Basketbola savienības prezidents Valdis Voins.
Komentāri (0)