Rīgas Stradiņa universitātes komandas aizsardze februārī palīdzēja komandai uzvarēt trijās spēlēs no piecām, vidēji katrā laukumā pavadot 34 minūtes 43 sekundes, gūstot 18,4 punktus, izcīnot 7,2 atlēkušās bumbas, izdarot 6,4 rezultatīvas piespēles, izprovocējot 3,6 pretinieču pārkāpumus, kā arī iekrājot vidējo lietderības koeficientu 24,6.
“Pārsteigums, tiešām pārsteigums… Februāra sākumā savainoju potīti, divas spēles pat nācās izlaist. Bija gan labas spēles, gan ne tik labas,” Kristīne atzīst, ka aizvadītais mēnesis nav bijis pats saulainākais ne pašai, ne komandai. Tomēr statistikas skaitļi un Latvijas – Igaunijas līgas treneru balsojums ir pārliecinoši.
Pēc veiksmīgā sezonas sākuma RSU komanda tagad ieņem trešo vietu Latvijas – Igaunijas līgas tabulā. Kāpēc tāda atkāpšanās?
Grūti visu sezonu aizvadīt vienā elpas vilcienā. Savainojumu un slimību dēļ ne vienmēr esam varējušas spēlēt labākajā sastāvā, turklāt nav noslēpums, ka basketbols mums nav pirmajā vietā – daudzas meitenes mācās vai strādā. Gadās dažādas dienas.
Pašai arī?
Jā, februāra sākumā spēlē ar “TTT Juniorēm: pamežģīju potīti. Divas spēles izlaidu. Tagad viss atkal puslīdz kārtībā.
Kā mainījusies tava ikdiena pēc pārcelšanās no Liepājas uz Rīgu?
Nav vairs profesionālās sportistes vienkāršās ikdienas, kad viss bija pakļauts basketbolam. Tagad pirmajā vietā ir darbs “Sportland” veikalā un režīms ir tāds, ka netieku uz visiem komandas treniņiem. Spēles gan cenšos neizlaist. Nav viegli, tomēr apvienot darbu un basketbolu ir iespējams.
Trenējies individuāli?
Reizēm brīvdienās aizeju uz trenažieru zāli.
Tuvojas sezonas izšķirošās spēles. Kādi ir izaicinājumi pašai un RSU komandai?
Gribas pabeigt sezonu uz pozitīvas nots.
Tas nozīmē – tabulā apsteigt Liepājas komandu?
Gribētos iekļūt finālā gan Latvijas – Igaunijas līgā, gan Latvijas čempionātā. RSU komandai kādu laiku nav izdevies to izdarīt. Galvenais – lai visas būtu ierindā, un izdotos sakopot gan fiziskos, gan psiholoģiskos spēkus.
Komentāri (0)