2. aprīlī apaļu jubileju svin Tamāra Hendele - ilggadējā Rīgas TTT meistarkomandas spēlētāja (1964 - 1979), 11-kārtējā Eiropas čempionu kausa ieguvēja, 13-kārtējā PSRS čempione, trīskārtējā PSRS tautu spartakiādes čempione, ilggadēja trenere un sporta pasniedzēja.
2008. gadā izdotajā grāmatā "Zelta meitenes - TTT" Tamāra Hendele par savām gaitām sportā stāstīja tā:
"Mācījos Rīgas 6.vidusskolā un līdz piektajai klasei trenējos sporta vingrošanā pie Latvijas čempiones Annas Lillisones. Fiziskais rūdījums, koordinācija, līdzsvara sajūta – viss noderēja vēlāk basketbolā un deva arī ilggadību sportā. Vēl tagad varu uzspēlēt, kaut arī, kad lecu, labi, ja avīzi var palikt apakšā.
Manā klasē daudzas meitenes trenējās basketbolā pie Andra Purkalna un aizgāju arī es. Trenējāmies astoņos no rīta un pēc skolas. Ne treneris skaitīja stundas, ne mēs. Viņš basketbolu mācīja spēlēt ar mīlestību.
TTT komandā ienācu 17 gadu vecumā 1964. gadā kopā ar vēl vairākām Purkalna meitenēm – Zandu (Grāvi), Oseni (Ingrīda Bergvalde-Ose), Pinguli (Māra Žvīgule-Bogdanoviča-Kampuse). Mums tas bija liels pagodinājums un strādājām sevi nežēlodamas. Tas bija kā mazs apvērsums, jo bijām fiziski spēcīgākas, ātrākas par pieredzējušajām spēlētājām. Daudzas mūs nepieņēma. Pēc gadiem pabiju arī pretējā lomā. Kad pēc otrā dēla piedzimšanas atgriezos komandā, spēlēju kopā ar daudz jaunākajām Loritu (Lorita Vasiļjeva-Sauša), Ilzi (Ilze Šulce-Brummermane) u.c. Jutos kā starpposms, reizēm biju zibeņnovadītājs starp treneri Karnīti un komandu.
Tas bija laiks, kad veidojāmies kā cilvēki. Un bijām tikai cilvēki, nevis ideāli. Bijām tik dažādas – raksturos, audzināšanā, interesēs. Protams, bijušas nesaprašanās, nenovīdība, kā ikvienā kolektīvā. Tomēr iemācījāmies reizēm sakost zobus, kaut arī grūti, Iemācījāmies dzīvot kolektīvā, kur nācās sadzīvot ar cilvēkiem, kas tev šķita simpātiski un arī tādiem, kas tādi nešķita. Bet laukumā viss parasti aizmirsās, uzvaras daudz ko nogludināja. Pēc spēles juties apgarota, sagādājot arī baudu skatītājiem.
Salīdzinot ar mūsdienu basketbolu mēs sliktāk metām, tikai retā to darīja palēcienā. Taču nebija tā, kā jaunatnes tagad domā – ka tas bijis lēns, neinteresants basketbols. Spēlējām disciplinētāk, bija daudz sadarbību.
Nenožēloju nevienu dienu, ko esmu pavadījusi sportā. Nenožēloju, ka nebijām profesionāles, ka nekļuvām bagātas ar mantu. Ne arī to, ka ceļi sāp un sirds klauvē. Man nevajag papildus atzinību, jo pati jūtu gandarījumu. Visi gadi komandā – tā ir tā īstā peļņa. Tagad, protams, patīkami pašai atcerēties, kā spēlēju un patīkami, ja citi to atceras. Tad ir vērts dzīvot."
Komentāri (0)