9. martā 70. dzimšanas dienu svin leģendārā basketboliste Uļjana Semjonova. Unikālās sportiskās karjeras laikā no 1968. līdz 1988. gadam Uļa kopā ar Rīgas TTT vienpadsmit reižu uzvarēja Eiropas valstu čempionvienību kausa izcīņā, vienreiz – Liliānas Ronketi Eiropas kausa izcīņā un 15 reižu kļuva par PSRS čempioni, bet Latvijas izlases sastāvā četras reizes uzvarēja PSRS tautu spartakiādes turnīros. No 1968. līdz 1986. gadam PSRS izlases sastāvā viņa kļuva par divkārtēju olimpisko, trīskārtēju pasaules un desmitkārtēju Eiropas čempioni. Uļjana Semjonova uzņemta Pasaules basketbola slavas zālē, Pasaules Sieviešu basketbola Slavas zālē un FIBA slavas zālē.
Unikālā titulu kolekcija Uļu padarījusi par panākumiem bagātāko spēlētāju pasaules sieviešu basketbola vēsturē, bet vārds unikāla uz viņu attiecināms ne tikai šajā nozīmē vien.
Unikāls bija viņas talants, ko savulaik aizēnoja un pilnībā novērtēt traucēja Izcilās fiziskās dotības. Tas palīdzēja padsmitnieces vecumā dažu gadu laikā ātri apgūt basketbola meistarības noslēpumus (paldies trenerim Augustam Raubenam par pacietību un individuālo darbu!) un likt tos lietā komandai vislietderīgākajā veidā divu gadu desmitu garumā..
Unikāla bija Rīgas TTT komandā, kura savas pastāvēšanas pirmajā desmitgadē jau pirms Uļas iesaistes bija kļuvusi par tikpat kā nepārspējamu spēku Padomju Savienībā un Eiropā, iedibinot uzvaru tradīcijas.
Unikāls bija laiks, kurā viņa spēlēja, jo tikai 20. gadsimta septiņdesmitajos gados sieviešu basketbola zvaigznēm pavērās vislielākās iespējas – līdz pat cīņai olimpiskajiem tituliem.
Unikāla bijusi Uļas prasme atrast un īstenot savu misiju pēc ne tikai izcilās, bet arī spēku un veselības rezerves krietni patukšojušās sportiskās karjeras beigām, uz vairākiem gadu desmitiem kļūstot par Olimpiešu sociālo fonda sirdi un dvēseli.
Unikāla ir viņas izturība, saglabājot možu garu par spīti likstām un pārbaudījumiem.
To stiprinot, Uļai laba vēlējumus jubilejā sūta bijušās komandas biedrenes un jaunās basketbolistes, līdzjutēji, kas atceras redzējuši viņu spēlējam un tiem kas par Uļas unikālo karjeru un devumu Latvijas basketbolam zina tikai no filmām, grāmatām un aculiecinieku atmiņām.
Daudz baltu dieniņu!
**
Uļa par savām gaitām stāsta grāmatā “Zelta meitenes TTT”:
„Tagad brīžos, kad veselība sašķobās, reizēm iznāk paprātot: vai bija vērts visu apzinīgo mūžu ziedot sevi pilnībā? Varbūt vajadzēja dzīvot rāmi un prātīgi, vairāk uzstāt uz personiskiem materiāliem ieguvumiem? Tādas iespējas man bija pārpārēm. Taču es laikam esmu maksimāliste, izdaru visu, ko vien spēju. Neaprēķinu katru kustību rubļos vai dolāros. Mazotnē man ģimene mācīja katru iesākto darbu paveikt godīgi, ar pilnu atdevi un līdz galam. Bijām taču zemnieki. Basketbols sākumā man likās tāda kā vieglprātība — līdz to iemīlēju caur TTT un komandas lieliskajām meitenēm.
„Es nezinu labāku komandu” — tāds, šķiet, bija apraksta nosaukums par mani astoņdesmito gadu sākumā (autors — Ivars Ošiņš). Toreiz sacīju: “Mēs esam patiešām labas draudzenes, protam un gribam cita citu atbalstīt grūtā brīdī. Visos komandā pavadītajos gados slikta neesmu pieredzējusi. Jaunpienācējas (savulaik — arī mani) pie mums netramda ar pārmetumiem, toties palīdz viņām, parāda, ja ko neprot izdarīt. Tā, kā ir pie mums, nav nekur citur.” Savas domas neesmu mainījusi.
Tas gan nenozīmē, ka vienmēr dūdojām kā dūjiņas. Spēles karstumā gadījās visādi. Gribējās uzvarēt, gribējās, kā labāk, un tad reizēm gadījās nesavaldīties, spēles karstumā sabrēkt uz draudzenēm. Pēc tam bija gaužām neērti, jau ģērbtuvē palūdzu piedošanu, bet vienalga vēl kādu laiku pārdzīvoju savu iekarsumu. Šķiet, ļaunu prātu neviena uz mani neturēja, pateica: “Būs jau labi, Mika, laižam tālāk!” Meitenes saprata, ka esmu vajadzīga komandai, savukārt komanda bija ļoti vajadzīga man. Visai dzīvei.
Sports ir sports, bez emocijām — diemžēl arī negatīvajām — neiztikt. Tādas uzvirmoja arī attiecībās ar treneri Karnīti. Taču tas nekas, ka treneris bija šerpa rakstura cilvēks. Galvenais, ka viss notika tikai lietas labā. Jā, ar treneri varēju pastrīdēties savas taisnības dēļ, taču nekad netiku uz Karnīti apvainojusies. Mana paaudze treneri pieņēma tādu, kāds viņš bija. Un viņš bija izcils, manuprāt, vēl šodien nepārspēts basketbola speciālists, taktiķis. Savukārt cilvēciskās attiecības komandā lieliski kārtoja otrā trenere Dzidra Karamiševa. Bez tieši tādiem treneriem TTT panākumu saraksts varētu būt daudz īsāks.
Basketbols man neapnika nekad, kaut arī reizēm spēlēt iznāca gandrīz augu gadu bez atvaļinājuma. TTT nomainīja PSRS izlase, tad atkal nāca TTT sezona. Vienmēr domāju par komandas prestižu, par kārtējā titula izcīnīšanu. Liels stimuls bija līdzdalīga Eiropas kausa izcīņā, kas deva tolaik ekskluzīvo iespēju apceļot ārzemes. Ja kādreiz gadījās zaudēt, tad bija liels kauns. 1974. gadā, kad PSRS meistarsacīkstēs ieguvām tikai otro vietu, Rīgā labu laiku nerādījos ļaudīs. Jutos kā uzticību pievīlusi.
TTT pārmeta atpalicību no modernā basketbola, bet tās gan bija muļķības? “Moderns basketbols” nevar būt pašmērķis, galvenais mērķis ir — uzvara. Jo basketbols nav cirka izrāde, jāspēlē ar tiem trumpjiem, kas tev iedalīti. Vai tad man modes pēc bija jāauļo ātrajos uzbrukumos, jādriblē bumba pret presingu un jārāda kas cits, ko darīja “mazās”? Es devu komandai labumu citādā veidā un bieži vien visas 40 spēles minūtes.
Sāncenses — Gaļina Voroņina, Olga Suharnova, Nellija Ferjabņikova — mani gan no muguras stūma un grūda, gan priekšā uz kājām kāpa. Tiesneši to centās neredzēt. Toties tikko uz rupjību kaut drusku atbildēju, man tūlīt tika piezīme! Nācās savaldīties, lai kā brīžiem sāpēja. Vēl teicu Ferjabņikovai: “Kāpēc tu tā dari, mēs taču kopā spēlējam izlasē”. Bet viņa man spēles karstumā godīgi attrauca: “Citādi jau tevi nevar nosegt!” Kāvusies gan neesmu ne reizi visos divdesmit četros lielā basketbola gados. Labi, ka man uzsistie zilumi nav īpaši saredzami — ja būtu maigāka āda, tad staigātu melna kā nēģeriete.
Kā PSRS izlases pirmais numurs biju labi nodrošināta. Saņēmu ikmēneša stipendiju — 350 rubļu, Ministra alga! Plus ēšanas taloni. Piešķīra dzīvokli. Maksāja prēmijas — par Eiropas kausa iegūšanu, šķiet, bija 250 rubļu. Lielākās balvas tika par uzvarām olimpiskajās spēlēs — 3000 rubļu pēc nodokļu atvilkšanas. No tiem 400 dolāru izmaksāja sacensību vietā. Nopirku plikādas kažociņu, bet par atlikušiem 150 dolāriem sapirkos skaņu plates.
Bija vairāki piedāvājumi palikt uz dzīvi ārzemēs. Bet kā varēju palikt bez savas zemītes, savas Latvijas, kur mani patiešām mīl?! Un kuru mīlu es… Kaut arī aizejot no TTT man pat īsti paldies nepateica. Es, naivā, bezmiega naktīs prātoju, kur un kā uzņemšu savus “pensijā izvadītājus”, kur sarīkošu atvadu balli. Tolaik man vēl bija iekrāta nauda…
Pašas pārdzīvotais lika ar līdzcietību vērtēt citu veco sportistu sūros likteņus, cieši piedomāt, ar ko un kā spēju palīdzēt. Tā iesākās mana misija, mana jaunā dzīve pēc basketbola slavas gadiem. 1991. gada aprīlī Vilnis Baltiņš, Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents, man piedāvāja veidot Latvijas olimpiešu sociālo fondu — ar galveno uzdevumu gādāt līdzekļus un morāli atbalstīt sporta veterānus. Kad prasīju Baltiņam: „Kur ņemšu naudu?”, viņš rožainas bildes nemālēja, pateica skarbi: „Iesi un palūgsi!” Es, Uljana Semjonova, lai ietu un lūgtos ar pastieptu roku?! Taču citādi nevarēja, kad ieraudzīju, cik grūti dažam klājas; savu vecīšu labad gāju, un lūdzu arī. Pirmos soļus pie sponsoriem spēru trīcošām kājām, bija bailes un kauns. Tomēr izrādījās, ka pasaule ir pilna labiem cilvēkiem. Bet, ja kādam ir ļoti vajadzīgs, es varu atdot arī savējo. Pati gan kā nebūt iztikšu. Esmu tāds cilvēks, kam došana sagādā lielu prieku. Pie katra man zināmā veterāna ierodos reizi mēnesī, kopā sanāk, ne daudz, ne maz — 206.Tikpat daudz man ir arī gandarījuma un prieka mirkļu. Iedomājieties – katru mēnesi! Tātad esmu bagāta…
Komentāri (0)