Latvijas Basketbola savienības ģenerālsekretārs Kaspars Cipruss tradicionālajā ikmēneša sarunā “Basketstudijā 2+1” Latvijas Jaunatnes basketbola līgas 29. sezonas priekšvakarā vērš uzmanību uz LBS prioritāti – pandēmijas apstākļos pēc iespējas mazināt riskus, lai bērni un jaunieši varētu trenēties un spēlēt. Vēl sarunā par citām aizvadītā mēneša aktualitātēm – 3x3 basketbola aktivitātēm Rēzeknē un Debrecenā, jaunatnes izlašu vasaras programmā paveikto un nākotnes izaicinājumiem, komandu skaita pieaugumu sieviešu līgā un attiecībām ar kaimiņiem pandēmijas laikā.
“Apsveicu izlases puišus ar uzvaru Masters turnīrā. Patika arī tas, ko redzēju “Top Gun posmos Latvijā. Ir spēlētāji, kuri līderiem elpo pakausī. Ir rezerves un to loks paplašinās. Strādāsim., lai iesaistītu vairāk meiteņu komandu.”
“Sieviešu valstsvienībā notiek paaudžu maiņa. Jaunajām spēlētājām un galvenajam trenerim spēles ar Somiju bija vērtīga pieredze, kas, cerams, noderēs oficiālajās spēlēs jau novembrī.”
“FIBA ir stingra nostāja – novembrī izlašu spēlēm jābūt. Latiņu pacēlusi Starptautiskā volejbola federācija, kas spēja noorganizēt Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīru.”
“Baltijas kauaa izcīņas turnīri jauniešu izlasēm parādīja, ka mums ir problēmas, kuras jārisina. Palaidīsim Reģionu izlašu programmu, LJBL treneri jau iepazīstināti ar tikko izstrādātajām fiziskās sagatavošanas vadlīnijām. Tas ir pirmais posms lielā projektā – tuvāko gadu laikā ar mūsu fiziskās sagatavotības speciālistu spēkiem soli pa solim tiks izveidota treneru rokasgrāmata, kur ikviens speciālists varēs smelties idejas.”
“Par puišu zaudējumiem Lietuvai lielu trauksmi neceltu, bet tā ir vielās pārdomām un motivācija strādāt. Pirmie soļi jau tiek sperti.”
“LJBL čempionātā būs jāievēro ierobežojumus – vismaz pirmajā aplī zālē laidīsim tikai dalībniekus. Jāsaprot, ka LJBL visupirms ir platforma bērni attīstībai nevis pieaugušo izklaidei. Galvenais, lai bērni varētu trenēties un spēlēt.”
“Spēlētāju pārejām starp LJBL komandām ir ļoti dažādi iemesli. Pirmais, kas jādara – treneriem savā starpā jāizrunājas. Bet bērns nepieder nevienai sporta skolai – gala vārds ir vecākiem.”
“Latvijas Basketbola līgas darbinieki izstrādā vadlīnijas, kas būs jāņem vērā Latvijas kausa izcīņas un līgu čempionātu spēlēs. Pareizs bija lēmums čempionātu sākumā spēlēt savā starpā. Ja kaimiņos ieviesīs stingru karantīnu, sitiens nebūs tik sāpīgs. Galvenais, ka varēsim spēlēt savā starpā.”
“Prieks par tendenci sieviešu basketbolā – komandu skaits palielinās.”
“Latvijas līgu spēles būs gan TV, gan internetā. Skatīsimies un analizēsim, kā attīstīsies Ramirent Nacionālā basketbola līga – lai turnīrs būtu gan interesants, gan veicinātu jauno spēlētāju attīstību.”
Jūs podkāstos pēdējā laikā arvien vairāk sākat propogandēt basketbolu kā mācību procesu, kur galvenais nav sportiskais rezultāts. Tajā pašā laikā meklējat atbildes uz jautājumiem, kāpēc mēs zaudam lietuvušiem Baltijas kausā. Bet paskatamies, kas notiek kaimiņzemē - tiešām viņiem sportiskais nav svarīgs jau no pašas agras bērnības? Paskatieties, kāds vecāku atbalsts BBBl, EYBL turnīros ir tiem pašiem lietuvušiem - ar bungām, karogiem un uzdrukātiem krekliem! Latvijā nekas tāds pat tuvumā nav redzēts. Bet Jūs runājat, ka vecāki Latvijā atļaujas par daudz! Tiešām? Pietiek ar to vīrusa argumentu, kāpēc nevar vecāki apmeklēt spēles. Kāpēc vēl jāpiemin to, ka vecāki slikti ietekmē bērnus uz laukuma? Jūs neiedomājieties, ka tas var būt vecāku un bērnu dzīves process, kuru viņi vēlas izbaudīt kopā, pieredzēt kopā. Daudzi bērni tieši sapņo, ka vecāki atnāktu uz viņu spēlēm, jo parasti tā nenotiek. Tas pats - nav svarīga izspēles sistēma. Piekrītu, ka nav pati svarīgākā lieta, bet svarīga tā noteikti ir. Tie treneri, kas kliedza, ikdienā nekliedz, viņi strādā, darbojas un viņiem nav laika klaigāt un kliedz viņi tikai tad, kad redz netaisnību, problēmu. Paliek iespaids, ka LBL ir pilnīgi vienalga par izspēles kārtību. Ja ne vienalga, tad vismaz konkrētas vīzijas nav. Un tad izlases kandidātos nonāk 2.divīzijas puiši, kuriem pretinieki ļauj darīt uz laukuma, ko vien viņi vēlas, izrādās, ka izlasei viņi neder, jo nemāk spēlēt komandā (pieraduši spēlēt individuāli) un ir grūtības ar lēmumu pieņemšanu zem spiediena. Un es pats esmu redzējis spēles, kur 1.divīzijā komanda uzvar pretinieku ar 120 punktu pārsvaru. Žēl gan vienus, gan otrus, gan visu iesaistīto izšķiesto laiku. Ir svarīgi, viss ir svarīgi, katra detaļa ir svarīga. jo vairāk par katru detaļu runāsim un diskutēsim, jo labāka kļūs kopējā vīzija un arī attiecīgi rezultāts. To arī novēlu!
Tā jau ir. Dzīvojot ar savu puiku vienā dzīvoklī, es esmu miermīlīgs susuriņš un lielo sporta meistaru neapdraudu. Ēdot pie viena galda, es esmu kā liegs jasmīna ziediņš un drošākas vietas sportistam nav. Vedot atlētu savā auto uz spēli, basketbolists duss kā dieva ausī. Bet tikko es pavēršu zāles durvis un apsēdīšos tribīnē krietnu galabalu no bumbotājiem tā es kļūšu par pašu sātanu nelabo un pasaule zem manām kājām sagrūs.