29. decembrī 90. dzimšanas dienu svin ilggadējais Latvijas basketbola dzīves organizētājs un jauniešu treneris Imants Pļaviņš. Daudz baltu dieniņu!
Latvijas basketbolā strādājot jau vairāk nekā 60 gadus, Jubilāram sakrājies daudz novērojumu, stāstu un komentāru, kurus viņš lielākoties gribējis un pratis turēt pie sevis. Bet – bijuši izņēmumi. Kas un kā bija vai varēja būt – vārds Imantam Pļaviņam!
“Basketbolā kā spēlētājam man bija pavisam īsa pieredze. Treneris Hugo Krūmiņš mūs, 1. ģimnāzijas puikas, nostādīja rindā. 12 garākos atstāja, pārējos aizdzina. Spēlēju futbolu, trenējos “Daugavā” pie Vadima Ulberga.
Studēju Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtā. Pēc tam Kuldīgā spēlēju futbolu “Vulkānā” un trenēju volejbolistus. Kad atgriezos Rīgā, gāju pieteikties skolotāja darbā 49. vidusskolā, bet ceļā mani pārķēra – organizējoties 2. sporta skola, lai nāku trenēt basketbolistus. Manā pirmajā grupā bija 1942./1943. gadā dzimuši. Īsti nezināju, ko darīt, skatījos, kā strādā citi. Piemēram, Andris Purkalns.
No maniem audzēkņiem pirmais meistarkomandā tika Ivars Žvīgurs. Desmit gadus jau biju nostrādājis, sāku saprast, kas tas basketbols īsti ir. Piecdesmit piektie (1955. gadā dzimušie) bija ļoti labi – Aivars Birze, Jānis Tauriņš, kurš tika PSRS kadetu izlasē. Tajos laikos neiedomājami augsts līmenis. Pēc tam mazā auguma dēļ meistaros viņu tomēr nepaņēma. Pārdzīvoja un izgāja uz ielas. Milicim iesitis, trīs gadus dabūja. Bijuši daudzi talantīgi puikas, kas nogāja no ceļa.
Gadījies arī otrādi. Kārlis Muižnieks sākumā nekādi neizskatījās pēc basketbolista. Paslinks, nepatika skriet, bet laukumā viltīgs. Ar labiem gēniem – tēva brālis Valdis bija izcils pats un lieliski sadarbojās ar Jāni Krūmiņu. Kārlis atvērās pamazām. Bet vistālāk tika Igors (Miglinieks). Vasarā pirms 11. klases izauga 18 centimetrus. Pozitīvi spītīgs. Viņu visvairāk esmu dzinis mājās, kad runāja pretī.
Gadu gaitā puikas mainījušies. Agrāk bija akurātāki, vairāk darbojās ārā – Grīziņkalnā, Mežaparkā, jo tur bija droši. Tagad ir TV, internets, bet ar dažām oficiālo treniņu stundām sporta skolā nepietiek, ja gribi būt liels basketbolists.
Kā izpaužas talants? Kristapam Janičenokam vajadzēja visus vinnēt. Treniņos prasīja divus pretī. Lai būtu gandarījums, ka grūti, bet var vinnēt. Pirms viņa Roberts Štelmahers bija tāds pats.
Toni jau nosaka zvaigznes. Puikas saskatās TV un taisa pakaļ visādus tehnikas gājienus. Trenerim tas jāatbalsta. Visu laiku jāskatās basketbols un jāmācās. Ja iedomāsies, ka visu jau zinu – tad ir cauri ar tevi kā treneri.
Labi, ja treneris spēlē šahu. Basketbolā komandas uzvara ar +1 vai +2 – tas ir trenera darbs. Pēdējā minūtē uztaisīt pareizu maiņu, izsist pretinieku no līdzsvara – tātad redzi basketbolu dziļāk nekā pretinieks.
Vislabākais psihologs ir treneris pats. Savējos jāpazīst. Kurš spītēsies, kurš nepanes zaudējumus. Visādi tipāži. Kuru var laist beigās un kuru labāk turēt uz soliņa.
Kopš 1973. gada 13. marta 18 gadus nostrādāju Fiziskās kultūras un sporta komitejā par valsts treneri basketbolā. Līdz likvidēšanai. Apmēram tas pats, kas tagad Basketbola savienības ģenerālsekretārs. 1975. gadā Rīgā ļoti labi noorganizējām PSRS tautu spartakiādi sievietēm. Zināju visus rezultātus – kā mūsu jauniešu komandas saspēlējušas. Man ir ļoti laba atmiņa – uz skaitļiem un redzes atmiņa. Atceros futbola rezultātus un spēlētāju uzvārdus kopš 1939. gada. Ko esmu redzējis, to neaizmirstu. Tāpēc tagad pēc telefona numura pēdējiem cipariem uzreiz zinu, kas zvana. Šahu spēlēju, arī kārtis – bridžu, zolīti. Tas trenē atmiņu. Tāpat, kā dzejoļu mācīšanās no galvas. Tagad skolās to neliek darīt. Matemātikā nesauc pie tāfeles, laikus brīdina par kontroldarbu. Var atbildēt “zini vai mini” līmenī, neveidojas valoda. Ar bērnu tiesībām aiziesim par tālu.
Par basketbola organizētāju vislabāk runā pasākumi, kurus viņš izdomājis un atstājis pēc sevis. Tālivaldis Pētersons man ir priekšā – viņam bija Baltijas kauss, minibasketbols, “Oranžā bumba”… Tas bija fantastisks darbs. Valdim Valteram bija jaunatnes izlašu metodiskais centrs, Jaunatnes līga.
Es jau vairāk pa zāli šiverēju. Var teikt, ka pirmais izdomāju vasaras treniņnometnes laukos. Atcerējos, kā Ulmaņa laikā dzīvoju pie vecmammas, savācu puikas un devāmies uz Lielvārdes pusi. Pa dienu strādājām, vakarā uz šosejas asfalta skrējiens, dribls. Kad brauca mašīnas – lecām nost. Ja kāds slaistījās, likām vagā iekšā, burkānus ravēt. Paši sapelnījām produktus, beigās pat naudā kaut kas iznāca. Rudenī manējie varēja vinnēt tos, kam iepriekš zaudējām.
Man sit pa sirdi, ja redzu, ka puika laukumā nepareizi kustas vai met uz dullo, bet treneris izliekas, ka neredz. Nepiestrādājam. Attieksme kā sporta skolotājiem. Jāmāca darīt pareizi. Un – lai galva būtu augšā. Lai redzētu laukumu un domātu, ko darīt.”
Komentāri (0)