17. martā 60 gadu jubileju svin viens no 20. gadsimta astoņdesmito gadu spilgtākajiem Latvijas basketbolistiem – VEF meistarkomandas līderis un pasaules vicečempions PSRS izlases sastāvā Andris Jēkabsons. Par viņa gaitām basketbolā un dzīvē vbēsta fragments no 2008. gadā iznākušās grāmatas “Vefiņš – 50 gadi 50 stāstos”.
Andris Jēkabsons Latvijas basketbola zvaigžņu plejādē pārstāvēja Liepājas atzaru. Savulaik Kurzemes metropolē leģendārā trenera Gunāra Krūmiņa uzrunātais otrklasnieks starp vienaudžiem nav bijis ne garākais, ne sportiskākais. Taču gadiem ilgās nodarbības ne tikai sporta zālē, bet arī kāpu smiltīs viņu ne tikai padarīja par īstu atlētu, bet arī nostiprināja locītavas, saites un muskulatūru tā, ka visā karjeras laikā Jēkabsons nedabūja nevienu basketbolam bēdīgi tipisku traumu.
Viņa talantu agri novērtēja gan Latvijas, gan PSRS junioru izlases vervētāji. Vēl padsmitnieka vecumā no pirmā izbraukuma uz ASV Andris pārveda gan bagātu spēlētāja pieredzi, gan iesauku Džabars («Amerikā saskatījos NBA mačus, gribēju spēlēt kā viņš un vārdā Džabars sāku apzīmēt visu foršo, ko redzēju...»). Vefā viņš iekļāvās jau būdams Eiropas junioru čempiona godā ar lieliska aizsardzības spēlētāja reputāciju. Pamazām atklājās arī ilgi slīpētais snaipera talants, savukārt varenais atsperīgums «tikai» 196 cm garajam uzbrucējam palīdzēja veikt dižus darbus cīņā pie groziem. No meistarkomandas gaitām brīvajā laikā vefieši Latvijas čempionātā pārstāvēja savas augstskolas vai citus kolektīvus, un Politehniskā institūta komandas sastāvā duets Valters — Jēkabsons noslīpēja sadarbību līdz mākslinieciskam spožumam. Šīs iestrādes noderēja arī Vefiņam un dueta saskaņa ātrajos uzbrukumos pat tagad, pēc gadsimta ceturkšņa, šķiet Latvijā vairs nesasniegta kvalitāte.
VEF sastāvā viņš bija neatkārtojams un neaizvietojams, labākajos mačos atbilzdams arī PSRS izlases kritērijiem. Tomēr augstāku lidojumu ierobežoja Latvijas basketbolam tradicionālā nelaime — darbošanās augumam neatbilstošajā ampluā. Klasiskā aizsarga pozīcijai viņš bija mazliet par lēnu, bet uzbrucēju līnijā PSRS izlasē darbojās tikai virsdivmetrinieki. Dažas reizes Džabara talants gan izlauzās cauri šim aizspriedumu ledum. 1985.gadā viņš kopā ar Valteru, Arvīdu Saboni un Aleksandru Volkovu uzvarēja tolaik prestižajā Universiādes turnīrā, 1986.gadā kļuva par pasaules vicečempionu. Taču Aleksandra Gomeļska atgriešanās pie sbornaja stūres pārvilka svītru Jēkabsone starptautiskajai karjerai. Basketbola argumentiem klāt piejaucās «virspavēlnieka» aizvainojums par spēlētāja atļaušanos sadzīvē neievērot padomju laikam raksturīgos dubultstandartus. Džabars necentās izlikties labāks, kā bija. «Man nav sveša ne glāzīte, ne cigarete. Tāpat kā daudziem mūsu basketbolistiem. Atšķirība tikai tā, ka nekad neesmu to slēpis.»
Astoņdesmito gadu beigās viņš kļuva par vienu no pirmajiem vefiešiem, kurš devās «peļņā» uz ārzemēm. Ungārijā naudu sapelnīt neizdevās, toties plašajā brīvajā laikā treniņzālē tika ierādīti basketbola tehnikas pamati bērniem — arī meitai Anetei. «Viņai divreiz nebija jārāda,» pēc daudziem gadiem Džabars Eiropas labākās basketbolistes pirmos soļus basketbolā komentēja ar neslēptu gandarījumu balsī. Pats Andris deviņdesmitajos aizvadīja vairākas spēles valstsvienībā, kā arī izspēlējās Latvijas Basketbola līgas dažādās komandās, tai skaitā piedalīdamies dzimtās Liepājas “Baltikas” līdz šim augstākajā sasniegumā – LBL sudraba medaļu izcīnīšanā.
Guntis Keisels, basket.lv
Komentāri (0)