“Ja īsti nezinu – jāsvilpj piezīme vai nē, uzreiz iedomājos sevi tajā situācijā: ja es ietu uz grozu un mani tā apturētu, vai gribētu, lai būtu piezīme, justos to pelnījusi? Tas strādā,” deviņpadsmit gadus vecā jelgavniece Katrīna Antonova dalās savā pagaidām vēl ne pārāk garajā praksē pārbaudītajos basketbola tiesneses principos.
Spīdolas ģimnāzijas absolvente, kurai patīk sports un patīk organizēt dzīvi sev un citiem, septembrī sāks studijas RTU Enerģētikas un elektrotehnikas fakultātē, lai iegūtu stabilu profesijas pamatu zem kājām hipotētiskajai situācijai tālā nākotnē, kad, iespējams, sporta vidē jaunus izaicinājumus vairs nespēs atrast. Un turpinās tiesāt basketbola spēles. Kādas? “Plānot ir forši, bet kas būs, tas būs. Pati gan darīšu visu, lai tiesātu augstāk un augstāk.”
Kādas ir atmiņas par pirmo notiesāto spēli?
Trenējos Jelgavas sporta skolā un treneris Harijs Zelčs kādu dienu pajautāja vai gribu tiesāt? Labi, kāpēc nē! Pirmā spēle – tā nebija tiesāšana, tā bija mēģināšana saprast, kas notiek laukumā. Man parādīja dažus žestus, bet svilpu tikai autus. Varbūt vienu piezīmi pa visu spēli. Skrēju pa laukumu un domāju – nē, nē, nebūšu tiesnese, nebūšu. Bet pirmajai spēlei sekoja otrā, tad – trešā, ceturtā...
Un tā bez apstājas?
Tiesāju, līdz pienāca slikta spēle, kad nodomāju – viss, nē, pietiek! To es negribu, tas ir briesmīgi, man nepatīk...
Kas notika?
“Kāruma kausā” pirmo reizi iedevu tehnisko piezīmi trenerim. Viņš tikai bļāva uz tiesnešiem, nevis vadīja spēli. Biju nodzīta tiktāl, ka nevarēju to izturēt. Parādīju tehnisko piezīmi, bet sajūta bija drausmīga. Pēc spēles aizgāju uz ģērbtuvi, noliku svilpi – viss, vairs nekad... Bet pēc 10 minūtēm bija nākamā spēle un manā vietā cita tiesneša nebija. Atgriezos laukumā un notiesāju ar domu, ka tā bija pēdējā spēles. Bet – nākamā diena atkal vajadzēja tiesāt un tās bija labas spēles. Kad turnīrs bija galā, nodomāju – redz, cik forši!
Kas tad tiesāšanā ir foršs?
Tiesnesis tur spēli savās rokās, neļauj azartam un emocijām gūt virsroku pār saprātu un sportiskajiem principiem. Lai viss notiek pēc noteikumiem. Tiesāšanā iegūtā pieredze man palīdzējusi arī dzīvē. Iepriekš nevarēju pastāvēt par sevi, pateikt kaut ko pretī. Kad sāku tiesāt, mugura iztaisnojās, parādījās “stienītis” – varu sevi aizstāvēt, apzinos savas prioritātes.
...Un grūtākais?
Visi redz tavas kļūdas. Neviens jau negrib kļūdīties, bet tev ir nepilna sekunde, lai izdomātu – jāsvilpj vai nē. Vienmēr nevari visu izdarīt perfekti. Grūti tikt galā ar galvu – neklausīties bļāvējus no malas, turpināt vadīt spēli. Pagaidām ne vienmēr sanāk, jo vēl dzirdu, ko kliedz skatītāji. Kaut gan vislabāk būtu atslēgties – tikai laukums un tu. Viss pārējais nolikts malā. Daudz jāstrādā ar sevi, lai tā varētu.
Var palīdzēt slikta dzirde?
Spēles laikā dzirdes aparāts jāizslēdz un jāuzvelk bruņas vai jāuzaudzē biezāka āda. Skatītāji grib, lai viņu komanda uzvar, bieži nedomā, ko saka un gadās, ka šauj pāri strīpai. Īpaši, kad spēlē mazās grupiņas, bet bērni taču mācās no vecākiem. Neforši... Labi, ka LBS pirms Jaunatnes līgas fināliem pabrīdināja trenerus pieskatīt savus līdzjutējus.
Vai pret tiesnesi – meitenei ir pieklājīgāka attieksme?
Kā kuru reizi. Gadās arī tā: ko tā sīkā meitene te svilpj, mēs taču esam gudrāki... Vismaz tā izskatās. Bet vispār džeki tiesneses ciena vairāk un bļauj mazāk, nekā tad, kad tiesā vīrieši.
Interesanta pieredze bija strādājošo sporta spēlēs, kur piedalījās pieaugušo komandas no visas pasaules. Visi gribēja uzvarēt un spēlēja diezgan netīri. Un – gribēja, lai tiesnesis svilptu piezīmes pret viņiem, bet negribēja tās saņemt paši. Spēles laikā, piemēram, ar meksikāņiem gāja visādi, bet pēc spēles vīri spieda roku un smaidīja – laba spēle esot bijusi...
Kāda vēl bijusi tiesāšanas pieredze ārpus Jaunatnes līgas?
Eiropas Jaunatnes līga, jaunatnes izlašu pārbaudes spēles, U14 Baltijas kauss...
Nākamais solis?
Atkarīgs no tā vai nokārtošu pirmssezonas testu un varēšu tiesāt LBL3 spēles. Plānot ir forši, bet kas būs, tas būs. Pati gan darīšu visu, lai būtu augstāk un augstāk.
Līdz pat Eiropas čempionātam?
Kāpēc ne? Bet, lai tik tālu tiktu – jātiesā, jātiesā, jātiesā... Basketbolā spēles un situācijas ir līdzīgas. Jo vairāk tiesā, jo vairāk piedzīvo, zini un tad jau vieglāk pieņemt pareizo lēmumu. Jā, ir dažādos līmeņos ir dažādas nianses, bet visumā basketbols ir basketbols.
Kad skaties basketbolu televīzijā, baudi spēli vai analizē tiesnešu darbību?
Pagājušajā sezonā jau pieķēru sevi, ka vairāk skatos uz tiesnešiem – kādus lēmumus viņi pieņem, kā pārvietojas. Domāju – kā es darītu viņu vietā. Tiesa, vienmēr jāatceras, ka TV kamerai ir cits skata leņķis nekā tiesnesim. Tāpēc gadās, ka pirmajā brīdī visiem liekas – tiesnesis ir stulbs, bet atkārtojumā var redzēt, ka viņam bijusi taisnība.
Vai otrādi... Varbūt arī basketbolā jāpaplašina video lietošana?
Video jau izmanto, kad jātiek skaidrībā par sekundēm. Bet par sodiem – nē... Tiesnesis nevar nosvilpt un tad atsaukt lēmumu. Var atvainoties, ka parādīji uz nepareizo pusi, bet ne par sodiem. Video noder pēc spēles, lai redzētu savas kļūdas un nākamajā reizē tās neatkārtotu.
Kur vieglāk tiesāt – Latvijā vai ārzemēs?
Basketbols visur ir vienāds. Bet tas ir vēl viens tiesāšanas pluss – iespēja iegūt jaunu pieredzi, iepazīt jaunus cilvēkus. Tiesājot Eiropas Jaunatnes līgas spēles, jau esmu bijusi vietās, kur citādi nebūtu nokļuvusi. Jo īpaši tagad, pēc līdzdalības FIBA Eiropas sieviešu basketbola nometnē Slovēnijā jebkurā Eiropas valstī man būs, kur palikt, un priekšā būs cilvēks, kurš visu izvadās un visu parādīs. Arī pati esmu gatava uzņemt ciemiņus no visas Eiropas.
Ar ko tad šajā nometnē nodarbojāties?
Nometne notika jau 11.gadu, bijām 24 tiesneses ar dažādu pieredzei. Arī tādas, kuras pirms daudziem gadiem piedalījās kā jaunās tiesneses, bet tagad jau bija klāt kā instruktores, kuras dalījās pieredzē.
Kāda bija programma?
Bija ļoti maz brīva laika, un tik daudz jaunas informācijas, ka galva pulsēja.
Diena sākās ar rīta rosmi, kas katru reizi bija savādāka. Īpaši vingrinājumi tiesnešiem – specifiskas kustības, uzmanības fokusēšana uz notikumiem laukumā. Jogas vingrinājumi. Darbs komandā. Mentālā sagatavošanās. Ar domu, ka parādīto varam izmantot mājās.
Bija speciālie semināri par noteikumu niansēm, par tiesāšanas mehāniku. Nometnē esošās spēlētājas piedalījās savā turnīrā, mēs tiesājām spēles un pēc tam skatījāmies video, analizējot darbības. Arī pētījām interesantus fragmentus no Eiropas sieviešu čempionāta spēlēm, tai skaitā ar Latvijas komandas piedalīšanos. Filmēja un analizēja mūsu žestus, ķermeņu valodu, kas tiesnesim ir ļoti svarīga. To cilvēki redz uzreiz, tāpēc jāmācās sevi prezentēt. Jāstrādā pie spoguļa.
Interesanti, ka semināru vadītājas – FIBA instruktores Šantala Džuliana no Francijas un Katija Ninasa no Somijas – nedeva gatavas receptes: kas pareizi un kas nepareizi. Katrai bija iespēja izteikt savas domas. Dzirdējām interesantus stāstus – kādas viņas kļūdas pieļāvušas utt. Runājām kā apvienot ģimenes dzīvi un tiesāšanu. Secinājums - viss ir mūsu pašu rokās. Kad atvadījāmies, cita citai teicām: tiekamies FIBA! Gribas būt vienai no viņām, lai kādreiz arī mani uzaicinātu dalīties pieredzē.
Vai bija arī sadarbība ar citām – spēlētāju un treneru “frakcijām”?
Bija ļoti interesanta nodarbība kopā ar treneriem. Strādājām grupās, cenšoties izstrādāt piedāvājumu, kā uzlabot kontaktu starp tiesnešiem un treneriem. Kopīgā atziņa – vajadzētu vairāk komunicēt, varbūt pirms spēles vajadzīga kāda īpaša saruna. Bija interesenti, bet varēja arī nojaust, ka treneru acīs neesam tie foršākie cilvēki. Treneri ir treneri un tiesneši – ir tiesneši. Kaut arī bez mums nevar.
Vai tiešām pagūsti spēles karstumā sevi iztēloties spēlētājas vietā, pirms pūst svilpē?
Pie galda to var izdarīt vieglāk. Laukumā arī, bet ne vienmēr. Reizēm gadās arī tā – nosvilpt un tad sāc domāt: ko tu nosvilpi, kas tas bija? Bet – svilpe ir skanējusi, neko nevar mainīt. Ej, rādi savu lēmumu un pie sevis domā – nekad tā vairs nedari (smejas). Vai otrādi - palaid epizodi garām un tad saproti, ka bija jāsvilpj. Neko darīt – jāaizmirst un jāiet tālāk. Galvenais, lai uz abām pusēm būtu vienādi. Nevis vienā pusē redzi visu, bet otrā neko.
Guntis Keisels, basket.lv
P.S. FIBA Eiropas sieviešu basketbola nometnē Slovēnijas pilsētā Postojnā Latviju pārstāvēja arī Rīgas 3. BJSS trenere Ingūna Markūne, BJBS “Rīga/Jugla” audzēkne Asnāte Ģērķe un BJBS “Rīga/Rīdzene” audzēkne Lota Krēsliņa.
P.S.P.S. Latvijas Jaunatnes basketbola līga sestdien, 2. septembrī, plkst. 10 Biznesa augstskolā “Turība” (Rīgā, Graudu ielā 68) rīko pirmssezonas semināru jaunajiem tiesnešiem un tiesnesēm. Līdzi jāņem personu apliecinošs dokuments, foto (portrets) un 20 EUR (dalības maksa).
Komentāri (0)