2015. gadā Latvijas sieviešu vastsvienība sesto reizi pēc kārtas piedalījās Eiropas čempionāta finālturnīrā. Grupas turnīra četrās spēlēs tika izcīnītas divas uzvaras, tomērpiecu vienību konkurencē komanda ierindojās tikai 4. vietā, nekvalificējoties otrajam posmam. Noslēguma rangu tabulā – 13. vieta.
Ar sapni par Rio
2014. gada sākumā Latvijas Basketbola savienības valde sieviešu valstsvienības galvenā trenera amatā apstiprināja Ainaru Zvirgzdiņu, kurš pie komandas stūres atgriezās pēc četru sezonu pārtraukuma
„Pēc kandidātu apzināšanas aicinājām divus bijušos valstsvienības vadītājus – Ainaru Zvirgzdiņu un Aigaru Neripu – sagatavot koncepciju darbam tuvākajās sezonās. Abi speciālisti iepazīstināja Treneru komisiju ar savu redzējumu, un, ņemot vērā gan šīs prezentācijas, gan iepriekšējo pieredzi un sasniegumus, vairākums atbalstīja Zvirgzdiņa kandidatūru. Valde akceptēja Treneru komisijas viedokli un uzticēja ģenerālsekretāram Edgaram Šnepam noslēgt līgumu ar treneri Zvirgzdiņu uz nākamo oficiālo sacensību ciklu pēc principa 1+1+1. Viņa pirmais uzdevums – izveidot komandu, kas pārvarēs kvalifikācijas barjeru un izcīnīs tiesības sesto reizi pēc kārtas spēlēt Eiropas čempionāta finālturnīrā,” tā izvēli komentēja LBS prezidents Valdis Voins.
Formulai 1+1+1 bija ambiciozs zemteksts. Veiksmīgi aizvadītam Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīram likumsakarīgi sekotu finālturnīrs, no kura pavērās ceļš uz Riodežaneiro olimpiskajām spēlēm. Arī pats Zvirgzdiņš neslēpa, ka vēlas otro reizi ar Latvijas komandu nokļūt Olimpa pakājē: “Runāšu ar visām spēlētājām. Arī tām, kuras paziņojušas par aiziešanu no valstsvienības, bet turpina veiksmīgi spēlēt savos klubos augstākajā līmenī. Izšķiroša nozīme būs viņu sportiskajai motivācijai, vēlmei sasniegt vēl kādu augstu mērķi sportā. Ja tāda ir, meklēsim abpusēji pieņemamu sadarbības modeli, lai spēlēšana valstsvienībā sagādātu pozitīvas emocijas nevis kļūtu par slogu.” Un piebilda, ka pirmais mērķis ir skaidrs – jākvalificējas Eiropas finālturnīram. Pēc tam – soli pa solim…
Pieci soļi līdz finālturnīram
Pirms 2014. gada jūnijā notiekošā kvalifikācijas turnīra valstsvienībā atgriezās Zane Teilāne (Tamane) un Zane Eglīte, pamatpiecniekā veiksmīgi iekļāvās 18 gadus vecā Kate Krēsliņa un Baiba Eglīte, debitēja centra spēlētāja Zenta Meļņika. Spēles ar Portugāles un Igaunijas izlasēm nebija viegla pastaiga, tomēr Latvijas komandas organizētā aizsardzība palīdzēja nepazaudēt spēles pavedienu arī brīžos, kad uzbrukumā spēle nevedās. Rīga pretinieces tika pieveiktas attiecīgi ar 71:61 un 82:60, izbraukumā – ar 62:55 un 82:60.
Turnīra emocionālā kulminācija bija spēle Rīgā ar galveno konkurenti Itāijas izlasi. Pēc sīkstās cīkstēšanās pirmajā puslaikā (27:28), trešajā ceturtdaļā latvietes panāca izšķirošo lūzumu (49:35), nodrošinot ceļazīmi uz fnālturnīru – 70:59. Zaudējums atbildes spēlē (63:68) neatņēma pirmo vietu grupā un sajūtu, ka komandai vēl ir iespējas gada laikā kļūt stiprākai. Jo 2015. gada sākumā par atgriešanos valstsvienībā paziņoja Anete Jēkabsone-Žogota un Gunta Baško-Melnbārde.
Sastāvā papildinājumi un robi
Diemžēl maijā, kad valstsvienība sāka gatavoties finālturnīram, trūka Zanes Teilānes, kā arī triju no četrām ārējās līnijas spēlētājām, kuras iepriekšēā sezonā bija noteikušas komandas spēles toni. Baiba Eglīte un Kate Krēsliņa nevarēja spēlēt smagu savainojumu dēļ, Elīnas Babkinas un trenera Zvirgzdiņa ceļi šķīrās dēļ nesavietojamiem rasturiem un krasi atšķirīgās izpratnes par spēlētājs lomu komandā.
Jēkabsones-Žogotas iespaidīgā atgriešanās (20 punkti un 5 rezultatīvās piespēles pārbaudes mačā ar Baltkrieviju – 76:71), kā arī visas komandas saskaņotais sniegums spēlēs ar Ķīnas (94:67), Čehijas (65:62) un Slovākijas (79:62) izlasēm līdzutējus noskaņoja uz optimisma viļņa, tomēr īstas stabilitātes sniegumam trūka. 12 pārbaudes spēļu seriāls tika noslēgts ar trim zaudējumiem spēlēs ar Lietuvas un Zviedrijas komandām, signalizējot par problēmām. Uz Eiropas čempionāta finālturnīru Latvijas valstsvienība devās ar piecām debitantēm sastāvā, turklāt tikai trīs basketbolistes bija piedalījušās EuroBasket’2013.
Neizturēja Balkānu eksāmenu
2015. gadā Eiropas sieviešu čempionāta finālturnīrs pirmo reizi tika rīkots divās valstīs – Ungārijā un Rumānijā – un pirmo reizi par medaļām cīnījās 20 komandas. Pirmais uzdevums – piecu komandu gupā iekļūt pirmajā trijniekā, lai varētu turpināt cīņu par medaļām un ceļazīmēm uz olimpisko turnīru.
Grupas turnīrā Ungārijas pilsētā Šombateli pirmajā spēlē latvietēm pretim nāca ar individāli meistarīgām basketbolistēm bagātā Serbijas izlase, kuras varējums pārbaudes spēlēs Latvijas komandas treneru triumvirātu – Ainaru Zvirgzdiņu, kā arī viņa palīgus Aivaru Vīnbergu un Mārtiņu Zībartu – darīja pagalam domīgus: ko likt pretim sāncenšu spēkam? Spēles sākums gan liecināja, ka vismaz daļēju pretlīdzekļi ir atrasti – pirmais puslaiks 37:39. Taču tobrīd jau bija piedzīvoti divi nekompensējami zaudējumi – 11 punktus guvusī Anete Jēkabsone-Žogota, nākot malā uz maiņu, neveiksmīgi pastiepa potīti, bet enerģiskā spēka uzbrucēja Anete Šteinberga strauji bija sakrājusi piecas personiskās piezīmes. Otrajā puslaikā resursu pietrūka – 60:76. Kristīne Vītola bija sasniegusi sieviešu valstsvienības rekordu Eiropas čempionāta finālturnīra spēlē, savācot 16 atlēkušās bumbas.
“Spēles sākumā kontrolējām spēli, piespiedām pretinieces atteikties no pašām agresīvākajām presinga formām. Diemžēl parādījās sastāva problēmas, kas mūsu gadījumā ir risināmas ļoti grūti, jo mums nav plašu līdzvērtīgu spēlētāju rezervju. Pārtraukumā Serbijas komanda koriģēja savu taktiku un sāka mērķtiecīgi spiest uz mūsu vājajām vietām. Proti, ar individuālo meistarību spēlē viens pret vienu veidoja labas situācijas uzbrukumā, turklāt precīzi meta. Mūsu izpildījumā labas epizodes mijās ar kļūdām. Zaudējums grupas favorītēm nav nekāda traģēdija. Izšķirošās cīņas mums vēl priekšā. Svarīgi, lai Anete Jēkabsone-Žogota varētu spēlēt, komentēja A. Zvirgzdiņš.
Nākamajā vakarā Jēkabsone izgāja laukumā un guva 18 punktus, un vēl vairāk – 24 – sameta Anete Šteinberga. Tomŗ ar to nepietika, lai uzveiktu Horvātijas izlasi, kas čempionātu bija sākusi ar trīs spēlētāju smagiem savainojumiem. Tika piedzīvota sagrāve cīņā par atlēkušajām bumbām (34-54). “Zinājām, ka Horvātijas izlasei ir agresīvas un fiziski spēcīgas uzbrucējas un centra spēlētājas. Pret viņām bija jāspēlē ļoti agresīvi, bet pietrūka atlētisma, sportiskās nekaunības, arī augumu. Tāpēc pretinieces, kuras nebūt neizcēlās ar precīziem metieniem, bieži tika pie otrās un pat trešās iespējas, līdz beidzot dabūja bumbu grozā,” A. Zvirgzdiņš uzsvēra galvenos iemeslus zaudējumam (63:67). “Kāpēc tik daudz neprecīzu metienu? Nezinu – pilnīgs kosmoss... Nekāda noguruma, protams, vēl nav, bet no malas šķiet, ka visas darbības ir pārāk lēnas. Jābūt agresīvākām,” piebalsoja Gunta Baško-Melnbārde.
Uzvaras pār Lielbritāniju un Krieviju
Trešajā dienā spēlē ar Lielbritānijas izlasi pirmais puslaiks beidzās ar 26:27, taču pēc lielā pārtraukuma Latvijas valstsvienība beidzot atraisījās uzbrukumā – 67:58. “Uzbrukuma problēmām bija loģiski izskaidrojumi. Pirmkārt, iesildīšanās laikā gan Anete (Jēkabsone-Žogota), gan Gunta (Baško-Melnbārde) sajuta iepriekšējās spēlēs gūto savainojumu sekas. Tās ietekmēja gan viņu darbības, gan arī mūsu, treneru, lēmumu pietaupīt līderes. Otrkārt, bija jūtams iepriekšējo neveiksmju radītais psiholoģiskais slogs. Treškārt, novērtēsim arī pretinieču aizsardzību, kas darbojās ļoti labi. Par laimi, šodien laukumā atradās līderes. Pirmajā puslaikā par tādu kļuva Anete Šteinberga, otrajā veiksmīgi iniciatīvu uzņēmās Jēkabsone un Baško,” treneris Zvirgzdiņš, norimstot spēles emocijām, spēles gaitu salika pa loģikas plauktiņiem. Un neslēpa, ka pēdējo pretinieču – Krievijas izlases – pārliecinošās uzvaras pirmajš spēlēs vismaz viņam nav radījušas nlemtības sajūtu. “Mūs gaida liels pretinieču augumu pārsvars, bet nebūs tik agresīva spiediena uz mūsu ārējo līniju. Krievijai ir pieredzējusi komanda, kuru prasmīgi diriģē amerikāņu saspēles vadītāja. Teorētiski ir skaidrs, kas jāizdara aizsardzībā, lai viņas apturētu, bet ieceres vajadzēs realizēt laukumā. Galvenais jābūt pārliecībai, ka varam nospēlēt veiksmīgi. Man pašam tāda ir, un, kopā ar kolēģiem, centīšos tādu iedvest arī spēlētājām.”
Trenerim piebalsoja nete Jēkabsone-Žogota: “Jācīnās, latiņa jāpaceļ augstāk. Iepriekš mums bijušas labas spēles ar Krieviju, lai arī uzvarēt izdevies tikai vienreiz. Taču neskatīsimies pagātnē. Šim sastāvam tā būs jauna pieredze. Tāpēc – uz priekšu!”
Spēle ar Krievijas izlasi apstiprināja Latvijas valstsvienības konkurētspēju – 68:62 pēc 40 minūšu ilgas spraigas cīkstēšanās ar vienu no pasaules labākajām komandām! “Īpaši patīkami, ka izdevās uzspiest mums izdevīgu spēles stilu. Lieliski darbojās mūsu jauktā aizsardzība. Pirmais puslaiks pretiniecēm pagāja, pielāgojoties mūsu stilam, bet, kad viņas to izdarīja, otrajā puslaikā pamainījām akcentus un savu rokrakstu Krievijas komanda tā arī neatrada. Ja tik labi nebūtu spēlējusi naturalizētā saspēles vadītāja Princa, kura gan patika guva punktus, gan kārtoja labas iespējas partnerēm, mūsu pārsvars varēja būt vēl lielāks.
Uzvarā savu ieguldījumu deva visas spēlētājas, kuras devās laukumā, turklāt uzbrukumā pirmo reizi šajā čempionātā rezultatīvi nespēlēja visas četras mūsu spēlētājas, ar kurām tika saistītas lielākās cerības. Anete Šteinberga ne tikai guva svarīgus punktus, bet arī izdarīja milzīgu darbu aizsardzībā. Aija Putniņa beidzot atvērās uzbrukumā, dodama lielu ieguldījumu sākuma ofensīvā. Gunta Baško-Melnbārde lieliski uzņēmās iniciatīvu ceturtajā. Anete Jēkabsone-Žogota labi uzdeva toni spēlei sākumā, un guva pēdējos punktus beigās, apstiprinādama savu klasi. Esmu lepns par komandu, kas parādīja, uz ko ir spējīga. Žēl, ka tagad viss vairs nav mūsu rokās, tomēr ceru, ka basketbola veiksme novērtēs mūsu paveikto darbu un rīt nāks talkā. Manuprāt, esam pelnījuši turpināt cīņu šajā čempionātā.”
Latvijas komanda četrās dienās bija aizvadījusi savas spēles, bet grupas turnīrs turpinājās un pēdējās kārtas laikā latvietēm vajadzēja turēt īkšķus par nesenajām konkurentēm. Lai turpinātu cīņu otrajā posmā, vajadzēja piepildīties vismaz vienam no diviem priekšnoteikumiem: Horvātijas izlasei bija jāzaudē Lielbritānijai vai Krievijas izlasei jāzaudē Serbijai. Nepiepildījās neviens, un Latvijas komandai, par spīti cienījamai bilancei, bija beidzies gan Eiropas čempionāts, gan sapnis par Rio.
Komentāri (0)