Logo

Aleksandrs Gomeļskis

Aleksandrs Gomeļskis

Rīgas ASK komandas vecākais treneris un spožāko panākumu līdzautors XX gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados. Latvijā sākās ilgā, panākumiem un pretrunīgi vērtētiem notikumiem bagātā trenera karjera, ko vaiņagojusi iekļaušana Pasaules basketbola slavas zālē Springfīldā un FIBA Slavas zālē.  

Dzimis 1928.gada 18.janvārī Ļeņingradā, miris 2005.gada 16.augustā Maskavā

No 1954. līdz 1965.gadam Rīgas ASK vecākais treneris. Lielākie panākumi – 3 reizes izcīnīts Eiropas valstu čempionvienību kauss (1958-1960), 3 reizes uzvarēts PSRS čempionātā (1955., 1957., 1958.).

No 1955. līdz 1963.gadam Latvijas PSR izlases vecākais treneris, vadījis komandu 52 spēlēs. Lielākie panākumi – 1.vieta PSRS tautu 1.spartakiādē (1956), 3.vieta PSRS tautu 3.spartakiādē (1959).

No 1958. līdz 1962.gadam PSRS izlases otrais treneris, no 1962. līdz 1970., no 1976. līdz 1984., no 1987. līdz 1988.gadam PSRS izlases galvenais treneris. Lielāki panākumi: 1.vieta Seulas olimpiskajā turnīrā (1988), 1.vieta pasaules čempionātos 1967. un 1982.gadā, 1.vieta Eiropas čempionātos 1963., 1965., 1967., 1969., 1979. un 1981.gadā.

 

Aleksandrs Gomeļskis dzimis Ļeņingradā (iepriekš un arī tagad – Sanktpēterburga). Spēlējis turienes komandā Spartak un agri pievērsies trenera darbam. Pēc Kara fiziskās kultūras institūta absolvēšanas 1953.gadā nosūtīts darbā uz Baltijas kara apgabalu un iecelts par Rīgas ASK treneri.

Kaut gan ASK jau bija Latvijas čempionvienība un 4.vietas ieguvēja Padomju Savienības meistarsacīkstēs, latviešu speciālistus neapmierināja komandas pakļautība padomju armijā valdošajai kārtībai un pavājais materiālais nodrošinājums. Toties jaunais atbraucējs metās darbā ar visu sev piemītošo enerģiju, mērķtiecību un menedžera talantu. Gomeļskis pierunāja komandā palikt Maigoni Valdmani un Valdi Muižnieku, kuri pēc obligātā karadienesta beigām posās atstāt ASK. Viņš basketbolā iesaistīja un noturēja 218 cm garo Jāni Krūmiņu, kura pirmie sportošanas mēģinājumi bija aprāvušies skaidru mērķu trūkuma dēļ. Gomeļskis bija sapratis gigantu nozīmi modernajā basketbolā un netaupīja ne laiku, ne enerģiju, palīdzēdams „Lielajam Jānim” apgūt basketbola tehnikas un taktikas noslēpumus.

Pūles atmaksājās jau itin drīz. 1955.gadā Rīga ASK pirmo reizi izcīnīja Padomju Savienības čempionu titulu, uz vairākiem gadiem nostiprinoties lielvalsts un visas Eiropas klubu basketbola piramīdas pašā smailē.

Tehniski un taktiski labi sagatavotie un basketbolam fanātiski uzticīgie latviešu basketbolisti bija pateicīgs materiāls lieliskas komandas izveidošanai. Tomēr nevajadzētu par zemu novērtēt arī jaunā trenera ieguldījumu, latviešu tradicionālos trumpjus papildinot ar Krievijas labākajām komandām raksturīgo ātrumu un labu fizisko sagatavotību. Kritiskos brīžos treneris pratis arī atkāpties, taktikas smalkumos uzticoties komandas līderiem ar taktikas guru Maigoni Valdmani priekšgalā. Gomeļska mērķtiecīgais maksimālisms  reizēm negatīvi ietekmēja attiecības ar spēlētājiem, toties palīdzēja atraisīt viņu spēkus un sekmēja komandas tālāku attīstītību pēc pirmo panākumu sasniegšanas.

Komandas līderi kļuva par zvaigznēm, bet treneris tiecās neatpalikt. 1956.gadā, kad trīs ASK līderi PSRS izlases sastāvā devās uz Melburnas olimpiskajām spēlēm, Gomeļskis izkaroja vietu padomju speciālistu delegācijā un mājās atgriezās kā FIBA kategorijas  tiesnesis – padzirdējis, ka austrāliešiem trūkst spēļu apkalpojošā personāla, uzņēmīgais rīdzinieks pieteicās palīdzēt. Uz nākamajām olimpiskajām spēlēm Romā Gomeļskis jau brauca kā PSRS izlases galvenā trenera palīgs, uz aiznākamajā Tokijā – kā lielvalsts izlases galvenais treneris.

Nostiprinoties Gomeļska pozīcijām Padomju Savienības treneru elitē un lielvalsts izlasē, pakāpeniski mazinājās viņa ieinteresētība Latvijas basketbola norisēs. Kādā no savām daudzajām grāmatām pats treneris atzinis, ka tiecoties pēc uzvarām aizmirsis gādāt par jauno basketbolistu rūdīšanu, savukārt pienākumi lielvalsts izlasē aizēnojuši rūpes par Rīgas ASK. Gomeļska vadībā ASK izcīnīja pēdējās medaļas PSRS čempionātos – bronzu 1961., sudrabu 1962. un 1964.gadā – taču gadu vēlāk pārcēlās uz dzīvi un darbu Maskavā.

Komentāri (0)

Vēl nav komentāru, esi pirmais, kas komentē!

Seko mums!