“Zelta Eiropas meistarmedaļa Kauņā karājas augstā zarā un tiešām grūti pateikt, kas būs tās laimīgais ieguvējs,” trešo Eiropas meistarsacīkšu priekšvakarā rakstīja laikraksts “Rīts”, uzskaitot basketbola lielvaras, kas sūtīja savas komandas uz Lietuvas toreizējo galvaspilsētu. Itālija, Francija, Polija, Igaunija... Un, protams, titula pretendentiem bija jāpieskaita čempioni lietuvieši, kuri septiņiem Rīgas turnīra uzvarētājiem talkā bija saukuši Berlīnes olimpisko spēļu čempionu ASV izlases sastāvā 206 cm garo Franku (Pranu) Lubinu. Izrādās, arī viņa dzīslās ritēja lietuvieša asinis un kristāmzīme vēstīja, ka šis vīrs pasaulē nācis Biržu apkaimē...
Tik cienījamā sabiedrībā Latvijas valstsvienības izredzes kotējās ļoti augstu.
“Blakusdaudzās starptautiskās cīņās rūdītajiem spēkiem izaugušie jaunās paaudzes pārstāvji sasnieguši tik labu gatavību, ka bez bažām varu cīņā raidīt piecnieku jebkurā grupējumā. Manā vadībā notikuši 27 treniņi un 11 spēlētāji nav iztrūkuši nevienu reizi. Tikai tie, kas paši bijuši sportisti, zinās, cik daudz no personīgās dzīves ziedojuši basketbolisti, lai Eiropas meistarsacīkstēs Latvijas vārds mirdzētu pēc iespējas spožāks. Savu spēli mēs nebalstām uz noteiktu sistēmu, bet brīvu izdomu un ātru radušos situāciju izpratni. Tas pretiniekiem padara daudz grūtāku mūsu cīņas veida atšifrējumu,” valstsvienības sastādītājs V. Baumanis bija apmierināts ar gatavošanās laikā paveikto.
Latvijas komandas 1939. gada modelī nebija tik spilgta un izteikta līdera, kāds iepriekš bija Rūdolfs Jurciņš, toties pretiniekiem nebija viegli saprast, no kuras puses gaidāmas lielākās nepatikšanas. Garie uzbrucēji (ap 185 cm!) Visvaldis Melderis un Voldemārs Šmits bija gan atlētiski, gan ātri. Atkarībā no situācijas kopā ar viņiem uzbrukuma trio veidoja gudrinieks Alfrēds Krauklis vai veiklais ģimnāzists Aleksandrs Vanags, kuram tika izgādāta īpaša izglītības ministra atļauja kavēt mācības un braukt uz Eiropas meistarsacīkstēm. Bija vēl kāds būtisks jauninājums — iepriekš Latvijas valstsvienības aizsargi lielākoties tikai gādāja par sava groza drošību, bet Kārļa Ārena spēles stils jau vēstīja basketbola jaunās modes iestāšanos. Proti, šis aizsargs, ticis pie bumbas, nesteidza to piespēlēt tuvākajam uzbrucējam, bet pats aktīvi iesaistījās pretinieku groza apdraudēšanā gan ātrajos triecienos, gan ar tālmetieniem. “Ārens netrāpīja, bet viņam nevar nekopārmest, jo līdzīgā kārtā viņš bija guvis jau vairākus, ļoti svarīgus punktus,” V. Baumanis presē aizstāvēja jaunā spēlētāja tiesības riskēt.
20. maijā sanāca čempionāta tehniskā komisija. Vācijas okupētās Čehoslovākijas teritorijā izveidotā Bohēmijas-Morāvijas protektorāta komanda bija atsaukusi līdzdalību, un tika nolemts, ka astoņas pieteiktās vienības sacentīsies apļa turnīrā. Latvijas un Polijas pārstāvji ierosināja ierobežot dalībnieku augumus, nepielaižot turnīram spēlētājus, kuri garāki par 190 cm. Ideja tika atbalstīta daļēji — spēlēt ļāva visiem, bet labākajai komandai starp tām, kuru sastāvā “milžu” nebija, apsolīja titulu “otrais Eiropas meistars”. Izloze lēma, ka Latvijai pirmajā dienā jāspēlē ar pastarīti Somiju, taču, rīkotājiem lietuviešiem bija tiesības izraudzīties sāncensi pēdējai kārtai un viņi, nosaucot Itāliju, izraisīja ķēdes reakciju. Tās rezultātā atklāšanas spēlē satikās abi pirmie Eiropas meistari: Lietuva–Latvija.
Pēc Lietuvas prezidenta Antana Smetonas ievadvārdiem nepilnu 7000 skatītāju pārpildītajā Kauņas halles centrā tika izsaukti Latvijas un Lietuvas komandas pamatpiecnieki un tobrīd mājinieku sastāvā laukumā bija četri Amerikā dzimuši spēlētāji. Spēles gaitā viņiem pievienojās arī piektais, taču izšķirošo lūzumu mājiniekiem tas nenodrošināja. Tikai pirmajās minūtēs lietuvieši izrāvās priekšā (1:6). Turpinājumā cīņa ritēja punkts punktā — 7:6 Latvijas labā, 7:11, 15:13, 19:15, 21:21, 27:21. Gaisotne zālē tika nokaitēta līdz baltkvēlei, un pārsvaru nosargāt neizdevās — 29:31. Taču Šmits un Ārens no jauna atkaroja vadību — 33:31. Spēle vairākkārt tika pārtraukta, lai saslaucītu no griestiem pilošo ūdeni un kaut cik nomierinātu publiku, kuras ūjināšana un kāju rībināšana traucējusi latviešiem koncentrēties sodu mešanai... Tolaik tāda sportistu ietekmēšana vēl tika uzskatīta par nepieņemamu, nabaga tiesneši patiesi mēģināja pieklusināt skatītājus, un viņi kaut cik arī pakļāvās.
Taču ne jau tikai ar tribīņu ietekmi izskaidrojamas Latvijas komandas dramatiskās neveiksmes — no 15 sodiem precīzi bija tikai divi (Lietuvai 9/13)... “Neesam savus spēlētājus savlaicīgi iemācījuši neatlaidīgātreniņā sasniegt soda iemetienos tādu pilnību, lai tos izpildīt varētu automātiski. Pārņemot valstsvienības treniņu vadību, esmu ar lielu neatlaidību prasījis no spēlētājiem vingrināšanos soda iemetienu izpildījumā. Spēles Kauņā tomēr pierāda, ka šinī ziņā vēl daudz un rūpīgi jāstrādā,” paškritiski atzina V. Baumanis.
Spēles atrisinājums bija dramatisks, un senie notikumi, raugoties no Rīgas vai Kauņas, joprojām izskatās dažādi. Nepilnu minūti pirms beigām Krauklis beidzot iemeta sodu — 36:35 Latvijas labā! Kauņas halles lielais pulkstenis sabojājās, un spēles laiks palika tikai sekretariāta pārziņā. Lietuvieši steidzās un netrāpīja, bumba atkal bija Latvijas komandai, un Valdemārs Baumanis metās pie gadiņa skaidrot, cik tad ilgi vēl jāspēlē, saukdams: “Laiks, laiks!” Visas 40 minūtes bez maiņas nospēlējušais Kārlis Ārens secināja, ka spēle beigusies, un priekā palaida bumbu uz lietuviešu groza pusi. To uztvēra Kraučūns, kurš nekavējoties piespēlēja Lubinam. Visas 40 minūtes lietuviešu milzi labi neitralizējušais Melderis arī šoreiz bija viņam līdzās, tomēr Lubins pameta bumbu uz groza pusi un tā, brīdi pasvārstījusies uz stīpas, ievēlās iekšā. 37:36 Lietuvas labā... Gaisā lidoja cepures, spieķi un dažādiciti priekšmeti, lietuvieši lielā pacilātībā nodziedāja savas valsts himnu.
Latviešiem vajadzēja apkopt brūces. Vanagu aizveda uz slimnīcu, kur, par laimi, izrādījās, ka savainotā kāja nav lauzta, un puisis varēja piedalīties čempionāta pēdējos mačos.
Ar morālajām rētām galā tikt bija grūtāk. Emociju karstumā izskanēja pat aicinājums braukt mājās, protestējot pret lietuviešu manipulēšanu ar “amerikāņu”, turklāt vēl profesionāļu (FIBA rīkoja sacensības amatieriem un Latvijas valstsvienības basketbolisti patiesi tādi bija — studenti, kareivji vai skolēni) līdzdalību, skatītāju neviesmīlību, soģu tendenciozitāti utt. Par laimi, virsleitnants Valdemārs Baumanis no Rīgas atskanējušajai pavēlei šoreiz nepakļāvās, un pamazām vētra norima.
Konkurenti sita uz pleca, apgalvodami, ka latvieši spēlējuši labāk, taču bija skaidrs, ka cerētais tituls vairs nav pašu rokās, — vajadzēja cerēt, ka lietuvieši paklups pret kādu citu komandu. Bet kuru? Visi taču vienā balsī skandēja, ka mājiniekus var nobremzēt tikai latvieši...
Septiņās dienās septiņas spēles — tik spraigs turnīrs starptautiskajā basketbolā vēl nebija pieredzēts! Pārvarējuši pirmās cīņas atstāto sāpi, latvieši pārliecinoši uzvarēja Ungārijas izlasi (58:24), sagrāva Somiju (108:7), pieveica Itāliju (38:23) un Franciju (45:26). Tomēr ar katru dienu gaisa cerības, ka kādai komandai izdosies apturēt “Lietuvas amerikāņu” triumfējošo soļojumu pēc zelta medaļām. Cerot uz frančiem, Latvijas delegācija viņiem pat atļāva izmantot mūsu vienības masiera Bērziņa pakalpojumus. Velti — franči kapitulēja Lietuvai ar 18:48...
Pirms turnīra priekšpēdējās dienas latviešiem izredzes uz pirmo vietu bija zudušas un nolemtības sajūta nospieda latvju vīru plecus un prātus. Savukārt turnīru slikti sākušajai Igaunijas komandai viens prieciņš vēl bija pieejams: “Visiem jūs variet zaudēt, bet tikai uzvariet Latviju!” mudināja Tallinas prese. Spēlējot pavāji, latvieši dažas minūtes pirms beigām tomēr bija priekšā ar 24:19, taču pārsvaru nenosargāja un pagarinājumā uzvaru izrāva Igaunijas komanda — 25:26.
Latvijas komandas situāciju tabulā šī neveiksme gan neietekmēja. Lai iegūtu otro vietu, pēdējā kārtā tik un tā bija vajadzīga uzvara pār senajiem paziņām un pāridarītājiem poļiem.
“Atkal Vanags vedas,Ārens neveiksmīgi met no neizdevīgiem stāvokļiem un rezultāts jau 8:3 poļu labā. Ļoti sekmīgi cīnās Melderis, Šmits un Graudiņš un ar pūlēm mūsu vienība notur rezultātu uz 10:12 poļu labā. Otrā puslaikā Vanaga vietā nāk Krauklis un spēle ņem pavisam citu izskatu. Mūsu vienības darbība kļuvusi daudz viengabalaināka un saskaņotāka. Jau dažās minūtēs Latvija izgājusi tālu priekšā savam pretiniekam un spēles veids liecina laukumā pilnīgu mūsu vienības pārsvaru un drošu uzvaru. 36. minūtē Ārena vietā laukumā nāk Kazaks. Spēlei beidzoties mūsu vienība guvusi 43:20 uzvaru,” tā notikumus atreferēja “Brīvā Zeme”.
Latvijas valstsvienība bija kļuvusi par Eiropas meistari “ierobežoto augumu grupā”, taču šāda titula svars bija apšaubāms un paši Kauņas cīņu varoņi ar to nelepojās. Otrie paliek otrie — un tā tomēr bija neveiksme. Atlika vērst skatu nākotnē...
“Pēc olimpiskā turnīra 1940. gada vasarā Helsinkos nākošie lielākie sarīkojumi būs ceturtās Eiropas meistarsacīkstēs Varšavā un otrās sieviešumeistarsacīkstes Kauņā. Šīs pilsētas mums viegli sasniedzamas un, protams, šajos sarīkojumos Latvijas līdzdalībai šķēršļu nebūs,” optimistiski rakstīja “Rīts”.
1939. gada 22. maijs, Kauņa: Lietuva–Latvija 37:36 (15:17)
Latvija: J.Graudiņš, K.Ārens (12), A.Vanags (3), V.Šmits (8), V.Melderis (10); A.Krauklis (3). Treneris V.Baumanis
1939. gada 22. maijs, Kauņa: Latvija–Polija 43:20 (10:12)
Latvija: J.Graudiņš (2), K.Ārens (8), A.Vanags, V.Šmits (11), V.Melderis (17); M.Kazāks, A.Krauklis (5). Vēl Eiropas čempionātā spēlēja Teodors Grīnbergs, Alfrēds Hermanovskis, Alfons Justs, Indulis Laukēvics, Kārlis Sātiņš un Juris Solovjovs-Silarājs. Treneris V. Baumanis
Pilna Latvijas valstsvinības statistika: http://basket.lv/kungu_izlase_lidz_1940/show-nt-team#mbt:63-4000$f&global-season=49071
Komentāri (0)