Ziedoņa mēneša pirmajās dienās Latvijas basketbols atzīmē divas vēsturiskās jubilejas: pirms 82 gadiem 4. maijā Latvijas valstsvienība pirmā Eiropas čempionāta finālspēlē Ženēvā uzvarēja Spānijas izlasi (24:18), bet pirms 80 gadiem no 2. līdz 7. maijam Rīgā, Sporta namā Starta ielā, risinājās Eiropas otrās meistarsacīkstes. Par Latvijas komandas cīņām Ženēvā’1935 var izlasīt šeit, grāmatās (“Latvijas basketbola valstsvienības: 90 spēles 90 gados” “Latvijas Basketbola vēsture” u.c.) un noskatīties spēlfilmu “Sapņu komanda’1935”. Savukārt otro Eiropas meistarsacīkšu norisi palīdzēs atcerēties raksts, kas pirmo reizi pirms divarpus gadiem tika publicēts žurnālā “Sports”.
Ar Vadoņa svētību
Pēc Latvijas valstsvienības triumfa pirmajās Eiropas meistarsacīkstēs 1935.gada maijā nākamā čempionāta aprises vairāk nekā gadu bija diezgan neskaidras. Pārrunas un labāko variantu meklēšana ieilga līdz FIBA kongresam, kas 1936. gada augustā olimpisko spēļu laikā notika Berlīnē. Tur rīkotāju gods tika piedāvāts pirmajiem čempioniem – latviešiem. Latvijas Basketbola savienības pārstāvji palūdza pauzi, pēc padoma vēršoties pie olimpisko Berlīni apciemojušā ministru prezidenta biedra un tobrīd arī Latvijas Fiziskās kultūras un sporta komitejas priekšsēdētāja Marģera Skujenieka. Amatpersonas solītais valsts atbalsts iedrošināja. Latvijas jāvārds FIBA ģenerālsekretāram Viljamam Džonsam ļāva atviegloti uzelpot: Eiropas 2.čempionāts notiks 1937.gada maija sākumā Rīgā!
LBS līderu piesardzībai bija visnotaļ dibināts iemesls – vēl 1936. gadā Rīgā nebija nevienas oficiālajiem noteikumiem atbilstošas basketbola zāles. Pirmie Latvijas čempionāti un arī pirmās valstssacīkstes notika nelielajās Vingrotāju ielas un Konservatorijas zālēs, kur laukums bija šaurāks un īsāks par standartu, turklāt to vēl vairāk samazināja uz līnijām stāvošie skatītāji. Groza bumbas augošā popularitāte Rīgas basketbolistu priekšā pavēra vecas miltu noliktavas un neizmantotas kazarmas durvis, taču arī šie varianti tāda īslaicīga lāpīšanās vien bija. Ar kaimiņiem – igauņiem un lietuviešiem – tur tika spēlēts, bet viesus no tālākām ārzemēm aicināt bija neērti.
Vēl dažus gadus iepriekš skarbā realitāte sagrautu visas Latvijas ambīcijas rīkot lielo turnīru. Sporta biedrības un to apvienības pārtika no biedru naudas santīmiem un biļetēs ietirgotajiem latiem, tāpēc LBS kasēs vienkārši nevarēja uzkrāties pietiekami daudz līdzekļu, lai atvēzētos nopietnai būvniecībai. Taču pēc 1934. gada 15.maijā Kārļa Ulmaņa vadībā veiktā valsts apvērsuma dažādās sabiedrības dzīves jomās aizvien vairāk izpaudās varas centralizācijas tendences. Sports kā efektīvs nācijas saliedēšanas un pašapliecināšanās līdzeklis tika izmantots gan hitleriskajā Vācijā, gan staļiniskajā Padomju Savienībā. Protams, Latvijas maigi autoritārais režīms vērienā nevarēja sacensties ar diktatoru varā nokļuvušajām lielvalstīm, tomēr skaidri iezīmētā „varas vertikāle” pavēra jaunas iespējas visiem, kas tika tās tuvumā. Uz šī fona vicepremjera Skujenieka solītais atbalsts nebija nejaušu vārdu kaisīšana vējā. Un, kad pavasarī pats „Vadonis” Kārlis Ulmanis augstsirdīgi uzņēmās Eiropas meistarsacīkšu „Goda protektorātu”, izgaisa pēdējās šaubas – Rīgā viss notiks uz tip-top!
Jauns Sporta nams četrarpus mēnešos
Spriežot par lielā sarīkojuma norises vietu, vispirms tikuši izskatīti visnotaļ eksotiski projekti – Amatu biedrības un Lielās ģildes (tagad – Filharmonija) nami pašā Rīgas sirdī. Tika lēsts, ka Rīgas patriciešu vajadzībām celtās ēkas īsā laikā varētu pilnībā piemērot sportistu vajadzībām.
Par laimi un prieku arhitektūras klasisko vērtību sargātājiem, izvērtējuši visus aspektus, lēmēji nosliecās par labu citam variantam. „1. februārī Rīgā būs liela basketbola spēļu zāle,” 30. novembrī optimistiski vēstīja laikraksts „Sporta Pasaule” , paziņojot, ka „Latvijas Fiziskās Kultūras un Sporta Komiteja paredzējusi izmantot sportistu ziemas treniņiem bijušās fabrikas „Fenikss” plašās telpas Valču un Trikates ielas rajonā. Izbūvējot vairākus fabrikas korpusus, ierīkos plašu vingrotavu. Vispirms iekārtos 24 reiz 14 metru lielu basketbola laukumu, dušas telpas un ģērbtuves. Darbus sāks jau tuvākā nākotnē, lai pārbūvēto vingrotavu sportistu rīcībā varētu nodot ap 15. februāri.” Pārbūves darbu veikšana tika uzticēta kara būvniecības daļai.
Pašas optimistiskākās prognozes par jaunās sporta zāles izbūves termiņiem gan nepiepildījās. Darbus pabeidza aprīļa vidū, četrus mēnešus pēc uzsākšanas, un valstsvienība dalībnieki jauno cīņu arēnu pirmo reizi izmēģināja 19.aprīlī, kad Valču iela jau bija pārdēvēta par Starta ielu. Mazliet par vēlu, lai iegūtu reālas „laukuma saimnieku” priekšrocības un, pats galvenais, pierastu spēlēt noteikumiem atbilstošajā plašumā. „Katrs no plašās basketbolistu saimes zin, ka viens no galveniem beidzamo neveiksmju cēloņiem ir – mūsu šaurā un nepiemērotā Konservatorijas vingrotava. Tas spēles veids, kas ir pārgājis jau spēlētāju asinīs, nav iznīdējams ar dažiem treniņiem normāla lieluma laukumā,” brīdināja prese.
Tomēr jaunais Sporta nams bija izdevies uz goda. Līdztekus laukuma sānu līnijām bija vietas vairākām solu rindām, bet abos laukuma galos slējās iespaidīgas tribīnes – oficiāli tika ziņots, ka tajās ietilpst 3000 skatītāju. Spēles laiku skaitīja VEF elektriskais pulkstenis, bet grozu vairogi bija izgatavoti no modernā plastikāta, nevis dēļiem, kā iepriekš. Zīmīgi, ka bez galvenās arēnas un diviem treniņlaukumiem bija gādāts arī par “psīchotechniskā un medicīniskā kabineta iekārtošanu un aprīkošanu”. Tas bija plats solis uz priekšu sportistu aprūpē, kas solīja jaunas iespējas ilgtermiņā.
Čaklie kaimiņi, trūcīgie franči un eiropieši no Ēģiptes
Ziņu par Eiropas čempionāta norisi Rīgā FIBA bija izplatījusi visiem saviem biedriem, lūdzot atsaukties „pēc iespējas ātrāk”. Praksē tas nozīmēja, ka galīgās atbildes tika sniegtas nepilnu mēnesi pirms čempionāta sākuma.
Pirmie pieteicās tuvākie kaimiņi igauņi un lietuvieši. Ilgi nelika gaidīt arī Itālijas, Čehoslovākijas un Šveices basketbola dzīves vadītāji. Vēlēšanos piedalīties pauda Ēģiptes komanda (ģeogrāfiskās nianses nevienu īpaši nemulsināja – ziemeļafrikāņu koloniālās saites ar Eiropu vēl bija gana ciešas, lai ēģiptiešus atzītu par savējiem).
12. aprīlī „Sporta Pasaule” publicēja „speciālziņojumu no Varšavas”, vēstot, ka „Polijas basketbola vadība pozitīvi izlēmusi jautājumu par nacionālās vienības līdzdalību Eiropas meistarsacīkstēs un jau rīt var gaidīt poļu oficiālo pieteikumu”. Divas dienas vēlāk atsaucās Francijas basketbolisti, kuru vilcināšanās bija skaidrojama ar naudas trūkumu. Par laimi, Latvijas sūtnis Parīzē Oļģerds Grosvalds labi pazinis Francijas sporta ministru, kuru pārliecinājis par nepieciešamību sūtīt basketbolistus uz Rīgu, pretī solot latviešu līdzdalību 1937. gada rudenī Parīzē paredzētajā Nāciju kausa izcīņā.
Savukārt Zviedrijas pārstāvji ķērušies pie viltības, lūdzot atļauju piedalīties „zviedru-amerikāņu” vienībai, kuras spēlētāji, viesojoties dzimtenē, bija padzirdējuši par Rīgā gaidāmo notikumu. LBS atbildēja laipni, bet stingri – piedalīties var tikai Zviedrijas pilsoņi. Tā nu vikingu pēcteču debija Eiropas basketbola čempionātā tika atlikta uz 20 gadiem.
Divas nedēļas pirms čempionāta sākuma rīkotāji oficiāli paziņoja, ka piedalīsies deviņas komandas. 1935. gadā Ženēvā bija pārstāvētas desmit valstis, bet nelielo atkāpšanos, Latvijas prese komentēja bez nožēlas („Neatbraukušie cīņā par meistartitulu tik un tā nepiedalītos”), delikāti „aizmirstot”, ka nebūs vicečempiones Spānijas izlases (šo valsti plosīja pilsoņu karš).
Deviņas dienas pirms čempionāta atklāšanas 24. aprīlī tika sarīkota izloze, kurā bija klāt dalībvalstu pārstāvji. Latvieši gavilēja – pirmajā kārtā valstsvienībai iekrita spēlēt ar iepriekš pārliecinoši uzvarētajiem ungāriem, un panākums šajā mačā nodrošinātu vietu finālistu četriniekā.
Viesmīlīgā Rīga: gidi, banketi un brīvbiļetes
1937.gada 29.aprīļa agrā rītā kara orķestra spēlētā marša pavadībā Rīgas stacijā tika sagaidīti pirmie Eiropas čempionāta viesi – ēģiptieši. “Iebraucot Latvijā, bijām pārsteigti par divām lietām. Vispirms nekur nevarējām saredzēt sniegu, bet tai vietā mūs sagaidīja īsts Parīzes pavasaris. Bez tam ar lielu patikšanu konstatējām, ka publika sākot no muitas un dzelzceļa ierēdņiem, līdz ikdienišķu vilcienu pasažieriem, gribēja visādā veidā mums būt izpalīdzīgi. Arī sagaidīšana Rīgas stacijā bija ļoti sirsnīga. Tagad, mūsu karstākā vēlēšanās ir trenēties, jo desmit dienas bumba nav bijusi mūsu rokās,” dienvidnieki neslēpa patīkamo pārsteigumu par pirmajiem iespaidiem tālajā ziemeļzemē.
Latvieši patiesi bija īpaši pacentušies, vēloties izmantot iespēju visā Eiropā izplatīt pozitīvus iespaidus par Latviju un Rīgu. Katrai delegācijai tika piekomandēti pavadoņi – attiecīgās valodas pratēji – kuri viesus sagaidīja jau robežstacijā. Ārzemnieki – īpaši laikrakstu un radio reportieri – tika vesti ne tikai ekskursijās pa Rīgu, bet arī uz Brīvdabas muzeju, Ķemeriem un Jūrmalu. Viņus izklaidēja draudzīgās brokastīs Valsts kancelejā un Virsnieku klubā, viņiem dāvināja grāmatas par Latvijas dabu un vēsturi. Rīgas pilsētas valde izsniedza brīvkartes braukšanai ielu dzelzceļā (tramvajā), Satiksmes ministrija nodrošināja 75% atlaidi dzelzceļa biļetēm. Laikraksts “Sporta Pasaule” sekoja katram ārzemju viesu solim, ieskaitot „vizītei” Piena restorānā, kur „plašus aplausus saņēma Ēģiptes vienības spēlētājs — ltn. Alberts Tadross, kas uz klavierēm izpildīja jaukas melodijas...”
Katram turnīra dalībniekam bija izgatavotas īpašas piemiņas medaļas un krūšu nozīmes. Tā kā tradīcija pirmo vietu ieguvējus apbalvot ar medaļām vēl nebija iegājusies un īpašu čempionu kausu FIBA nebija pasūtījusi, balvu sarūpēšana bija rīkotāju atbildība. Jaunajiem Eiropas meistariem bija paredzēts Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa dāvātais sudraba šķīvis, vicečempioniem – Rīgas pilsētas sarūpētais sudraba dižkauss, trešās un ceturtās vietas ieguvējiem – sudraba alus kauss no Latvijas Kreditbankas, bet gandarījuma turnīra uzvarētājiem – akciju sabiedrības „Liepājas Banka” dāvinātā sudraba tintnīca.
Viesmīlība tika solīta arī spēļu laikā.
“Arī mūsu sportisti lielajās sacensībās apsolās būt godīgi, krietni un džentlmeniski cīnītāji un centīgi pildīt visus augstākos un cēlākos ideālus, ko mums par pienākumu uzliek nenogurstoša pakļaušanās olimpiskās idejas visvarenībai — pasaules miera un saticības simbolam. Dārgie Latvijas sportistu viesi — esat droši: par katru jūsu panākumu mēs priecāsimies tikpat neliekuļoti un silti, kā savas vienības sasniegumiem. Tālie Ēģiptes pārstāvji, straujie itāļi, franči, kas ļoti var lepoties ar savu akrobātisko saspēli un bumbas techniku, apdomīgie čechoslovaki un mūsu tuvākie paziņas — poļi, ko vēl līdz šim Latvijas basketbolisti nav spējuši uzvarēt, pats augstākais meistarības uzvaras favorīts — igaunis un klusie lietuvji. Tā ir spēcīga konkurentu virkne, ar ko mums nāksies cīnīties. Liels gods būs tās valsts pārstāvjiem, kas 8. maija vakarā varēs atstāt laukumu suminājumiem un savas valsts himnas pavadīti, kā uzvarētāji — jaunais Eiropas meistars. Mūsu doma ir tikai viena: lai jaunais Eiropas basketbola meistars tiešām būtu tā vienība, kas ir pati vislabākā, veiksmīgākā sekmīgākā,” aizrautīgi rakstīja “Sporta Pasaule”. Zemtekstā neslēpjot pārliecību: lai cik stipri būs pretinieki, vislabākie, protams, būs latvieši!
Gaidot mājinieku triumfu, publika apbēra rīcības komiteju ar lūgumiem pēc brīvbiļetēm, kuru lielāko daļu neņēma vērā. Spēļu sākums tika nolikts plkst.19, lai varētu ierasties arī “visi tie sporta cienītāji, kas nodarbināti veikalos un citos uzņēmumos, kur vēlāk beidz darbu.” Tas nozīmēja, ka basketbola prieki ieilgst līdz vēlai naktij, jo vienā vakarā tika izspēlēti četri mači, katram atvēlot apaļu stundu. Sabiedriskā transporta maršrutos, kas veda uz Brasas staciju, tika norīkoti papildus vagoni un autobusi. Par kārtības uzturēšanu un palīgdarbiem Sporta namā gādāja sporta biedrību norīkotie dežuranti.
Latviešu drāma, lietuviešu prieks
1937. gada 2. maija vakarā ar Valsts prezidenta K.Ulmaņa ierašanos cauri sporta biedrību pārstāvju veidotajai karogu alejai, armijas mācītāja Apkalna veikto Sporta nama iesvētīšanas rituālu, Valsts prezidenta runu un valstsvienības kapteiņa Rūdolfa Jurciņa atbildi, dalībnieku parādi un visu valstu himnu atskaņošanu, vingrotāju paraugdemonstrējumiem un baleta solistu priekšnesumiem vienlaikus tika atklāts gan Sporta nams, gan otrās Eiropas meistarsacīkstes basketbolā.
Sākotnējais scenārijs paredzēja, ka svinīgajai ceremonijai sekos pirmā spēle, taču tas pēdējā brīdī tika pārskatīts. Tā kā Ungārijas izlase Rīgā tomēr neieradās, komandu pārstāvji ar FIBA ģenerālsekretāra Džonsa piekrišanu vienojās mainīt(!) izspēles sistēmu un pagarināt(!) turnīra norisi par vienu dienu. No loģikas viedokļa jaunais variants šķita labāks, jo tika nolemts četru kvalifikācijas spēļu vietā izspēlēt divus grupu turnīrus, katras divām labākajām komandām paverot ceļu uz pirmo finālgrupu. Toties no sportiskā viedokļa latviešu izredzes mazliet aptumšojās, jo mūsu četriniekā tika ielozēta iepriekš neuzvarētā Polijas izlase, kā arī visnotaļ respektējamās Francijas un Čehoslovākijas komandas.
Bažas apstiprinājās. Pirmajā dienā pārliecinoši sagrāvuši Čehoslovākijas izlasi (44:11), otrajā mačā latvieši zaudēja Polijai (25:32). Lai iekļūtu finālgrupā, trešajā mačā Francijas izlasi vajadzēja uzvarēt vismaz ar 6 punktu starpību, taču izdevās tikai ar 26:23... Palikšana ārpus finālčetrinieka demoralizēja komandu un spēlē par sesto vietu tika piedzīvots smagākais zaudējums valstsvienības starpkaru vēsturē – pret Igauniju 19:41.
„Mūsu vienība spēlē bija nervozākā no visām turnīrā redzētām pārējo valstu vienībām. Vispār Latvijas basketbola sportā patlaban valda pārejas laikmets, kad vecie spēki aiziet un jaunie nāk. Mīļu paldies mēs sakām savai vecajai gvardei, kas likusi tik spožus pamatus Latvijas basketbola sportam un guvusi daudz sekmju — viņus mēs nekad neaizmirsīsim un tie lai būtu skolotāji arī latvju basketbola nākošai audzei, kas stāsies vecajo vietā,” rakstīja „Sporta Pasaule”.
Čempionāta ritējumu aptumšoja Ēģiptes komandas izstāšanās, protestējot pret lēmumu pārspēlēt otrās kārtas maču ar Itāliju (ēģiptieši uzvarēja ar 31:28), jo tiesnešu kļūdas dēļ vienam no Itālijas komandas līderiem tika liegta līdzdalība spēles pēdējās minūtēs. Tikmēr sportiskā ziņā negaidīti pārliecinoši spēlēja 60 ekskursantu pavadītā Lietuvas izlase, kuras pirmās uzvaras pār Itāliju (15:9) un Igauniju (20:15) tika nodēvētas par sensacionālām.
Čempionāta pēdējā dienā 7.maijā pārpildītajā Sporta namā izšķirošajā cīņā par zelta medaļām tikās Lietuvas un Itālijas izlases. Lietuvieši ilgi kontrolēja spēles gaitu, panākot tiem laikiem iespaidīgu pārsvaru 22:11. Itālieši pēdējās piecās minūtēs izmantoja pretinieku līdera Kraučiūna noiešanu malā piezīmju nastas dēļ, un intriga saglabājās līdz pēdējais sekundei – 24:23.
„Laukumā sabrūk sajūsminātie Lietuvas ekskursanti un Rīgas lietuvji. Paceļ jaunās Eiropas meistarvienības dalībniekus uz rokām, sumina, sniedz krāšņus ziedus par lielo uzvaru. Tad atskan uzvarētājas — Lietuvas himna, ko spēlētāji un pavadītāji sajūsmā dzied līdzi. Tie, par kuriem domāja, ka viņi būs pēdējie, ir pirmie!” „Sporta Pasaule” pielika punktu aizraujošajam piedzīvojumam.
Toties Latvijas basketbolā viss turpinājās ar jaunu sparu. „Pēdīgi bija radušies normāli apstākļi treniņiem, komandu skaits auga kā sēnes pēc lietus un Sporta nama trijos laukumos spēles notika līdz vēlai naktij,” tā trīsdesmito gadu nogales gaisotni atceras to dienu līdziedzīvotājs Tālivaldis Pēterosn. Bet atjaunotā Latvijas valstsvienība 1937. gada oktobrī izcīnīja otro vietu Nāciju kausa izcīņā Parīzē un uz trim sezonām atkal izvirzījās Eiropas rangu tabulas pašā spicē.
Guntis Keisels, basket.lv
Komentāri (0)