Pasaules un divkārtējs Eiropas čempions. Viens no pasaulē labākajiem saspēles vadītājiem 20. gadsimta astoņdesmito gadu pirmajā pusē.
Dzimis 1957.gada 4.augustā
No 1974. līdz 1990.gadam spēlējis Rīgas VEF (pārstāvējis arī RPI un Jelgavas SCO), no 1992. līdz 1993.gadam BK “Brocēni”, 1994.gadā “SWH/Dumle”, 1995.gadā “Rīgas Laiks”, 1996., 1998. 2000. gadā “ASK Brocēni-LMT”.
Deviņkārtējs Latvijas čempions (1974., 1979., 1982., 1984.-1986., 1992., 1993., 1996.).
No 1978. līdz 1990.gadam spēlējis Latvijas PSR izlasē, piedalījies 39 spēlēs. PSRS tautu spartakiādēs: 3.vieta (1983), 8.vieta (1979).
1992.gadā spēlējis Latvijas valstsvienībā (9 spēles), piedalījies olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā.
No 1979. līdz 1988.gadam spēlējis Padomju Savienības izlasē. Pasaules čempions (1982) un vicečempions (1986), divkārtējs Eiropas čempions (1981., 1985.), vicečempions (1987.) un bronzas ieguvējs (1983). 1981.gadā atzīts par Eiropas čempionāta vērtīgāko spēlētāju, 1985.gadā iekļauts All Star piecniekā.
Galvenais treneris komandās “ASK Brocēni/LMT” (1996-2000), Rīgas “Skonto” (2001-2003.), “VEF Rīga” (2007-2010). V.Valtera vadībā “ASK Brocēni-LMT” no 1997. līdz 1999.gadam izcīnīja Latvijas čempionu titulus.
1997./1998.gadā valstsvienības galvenais treneris, 1998. un 1999.gadā Latvijas junioru izlases galvenais treneris (4.vieta Eiropas U18 čempionātā, 9.vieta pasaules U19 čempionātā).
Viens no Latvijas Basketbola līgas izveides iniciatoriem, Latvijas Jaunatnes basketbola līgas iniciators un dibinātājs. Bijis Latvijas Basketbola savienības viceprezidents.
Mazotnē aktīvi dzenājis futbola bumbu, Valdis par basketbolistu kļuva, atsaucoties tikko spēlētāja karjeru beigušā Maigoņa Valdmaņa uzaicinājumam trenēties sporta skolā. Vairāk nekā desmit gadus vēlāk viņi atkal satikās VEF meistarkomandā, bet līdz tam Valters bija paguvis iziet cauri daudzu treneru rokām un daudz trenējies arī pats, intuitīvi atrazdams noderīgus vingrinājumus ārpus basketbola laukuma.
Valtera unikālā intuīcija un spēles garša meistara gaitās izpaudās ne tikai rezultativitātes rekordos, bet arī partnerus un skatītājus sajūsminošās piespēlēs. Viņam paveicās lielajā basketbolā ienākt 20. gadsimta septiņdesmito gadu vidū, kad pēc vairākiem stagnācijas gadiem jauna latviešu talantu paaudze cēla spārnos VEF komandu. Valtera tieksme spēlēt ātri rada atbalsi partneros, komanda divos gados no 28.vietas PSRS rangu tabulā uzlidoja līdz goda pjedestāla pakājei un talantīgais aizsargs nokļuva arī Padomju Savienības izlases vadītāju redzeslokā.
Pie sbornaja sliekšņa gan iznāca aizķerties. Kā saspēles vadītājs viņš šķita pārāk aizrautīgs un neprognozējams, kā snaiperis – pārāk nestabils. Tikai 1981.gadā, kad PSRS izlase meklēja jaunu spēles modeli un līderus, Valtera ātrums kļuva par „Baltijas svaigo vēju”, kas piepūta komandas buras.
„Valters nemākot spēlēt uz komandu? Lūdzu — vienā pārbaudes turnīrā to vien darīju, kā krāju rezultatīvās piespēles. Nemākot spēlēt aizsardzībā? Lūdzu — citā turnīrā nosedzu pretinieku līderus. Pēc Eiropas čempionāta itālieši runāja, ka Valters laikam mācījies Amerikā — neviens neticēja, ka esmu spēlējis Padomju Savienībā, bet izlasei atzīts par nederīgu,” Valters atceras savu spožo debiju Eiropā.
Eiropas 1981.gada čempionāta labākā spēlētāja tituls un zelta medaļa Valteru padarīja par starptautisku mēroga zvaigzni. Lielvalsts izlases pirmā saspēles vadītāja vietu viņš neatdeva sešus gadus. Šajā laikā tika izcīnītas daudzas spožas uzvaras, bet arī piedzīvoti daži negaidīti zaudējumi, atgādinot par komandas līdera stabilitātes trūkumu.
VEF komandā svārstības bija vēl krasākas, jo Valtera – komandas pārliecinošā līdera – spēki nebija bezgalīgi, bet līdzvērtīgu partneru līdzās tikpat kā nebija. Lielāko panākumu „Valtera laikā” Latvijas komanda izcīnīja īsajā PSRS tautu spartakiādes turnīrā 1983.gadā, iegūstot trešo vietu.
1982.gadā Valdis Valters kļuva par pirmo un pagaidām vienīgo latviešu basketbolist, kurš izcīnījis pasaules čempiona titulu. Diemžēl Valtera sportiskais liktenis kļuva nežēlīgs, tikko sākās runa par olimpiskajām spēlēm. 1980.gadā pirms Maskavas viņš izlases vadītājiem vēl nešķita neaizvietojams, bet tālāko rezervistu vietās tika uzaicināti treneriem tīkami kadri. 1984.gadā PSRS izlase ar Valteru un Arvīdu Saboni priekšgalā lieliski aizvadīja kvalifikācijas turnīru, taču startu Losandželosā liedza padomju politiķu izsludinātais boikots. 1988.gadā, prognozēdams komandai grūti likteni Seulā, savainojumu skartais Valdis par vietu komandā cīnījās ar pusspēku un tika atstāts mājās.
Karjeras pilnbriedā viņam nepietika ar līdera statusu laukumā. Līdzdalība Padomju Savienības izlasē deva tiem laikiem unikālu iespēju iepazīties ar modernā basketbola modi visās tas izpausmēs. Iegūtās zināšanas netika turētas zem pūra, tās liekot lietā gan komandas treniņos, gan vēlāk arī dibinot savu skolu un veselu Jaunatnes basketbola līgu, izmēģinot roku trenera arodā un vairāku basketbola organizāciju rīkotāja darbā. Bet tas jau ir cits stāsts.
Komentāri (0)